Latvijā darbojas ne vien dažāda ranga amatpersonu iecienītais “roka roku mazgā” princips, bet ir saistoši arī ES tiesību akti attiecībā uz brīvu konkurenci. Ja pirmais princips joprojām “rullē”, tad ar konkurences ievērošanu dažās jomās galīgi nevedas. VAS “Latvijas dzelzceļš”, iespējams, ilgus gadus ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli brīvas konkurences ierobežošanai, un atbildīgās personas nesatrauc pat par šādu pārkāpumu iespējamās Eiropas Komisijas sankcijas un daudzmiljonu sods. Tas liek domāt, ka ieguvumi viņiem būs lielāki par zaudējumiem.
Eiropas Savienībā kravas pārvadājumu tirgus brīvai konkurencei ir atvērts jau kopš 2007.gada. 2012. gadā ar ES 34.direktīvu vēl vairāk tika nostiprināti brīvas piekļuves un brīvas konkurences principi pārvadājumos. Arī 2014.gadā publiskotajā Eiropas Komisijas ziņojumā norādīts, ka brīva konkurence nodrošina labākus dzelzceļa pārvadājumus. Tomēr Latvijā privātie kravu pārvadātāji pa dzelzceļu joprojām ir pilnībā atkarīgi no LDz meitas uzņēmuma “LDz Cargo”, kas vienīgais nodrošina pārvadājumus pierobežas pusē, un vienīgais nodrošina kravu noformēšanas dokumentāciju.
Konkurences padome par iespējamu dominējošā stāvokļa izmantošanu dzelzceļa kravu pārvadāšanas jomā pret valsts uzņēmumu sākusi pārkāpuma lietu. Valsts dzelzceļa administrācijas direktors Juris Iesalnieks vairākkārt brīdinājis, ka ilgstošā tirgus kropļošana var nest graujošas sekas no Eiropas Komisjas puses. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, izsakot neuzticību LDz valdes priekšsēdētājam Edvīnam Bērziņam un valdes locekļiem Aivaram Strakšas un Ainim Stūrmanim norādījis, ka galvenie pārmetumi saistīti ar iespējamu konkurences kropļošanu, kas draud ar smagām sekām gan LDz, gan Latvijas valstij. Tikmēr LDz sava meitas uzņēmuma aizsegā mierīgi turpina nodarboties ar kravu pārvadājumiem, lai arī infrastruktūras pārvaldītājam tas ir aizliegts.
Nav izslēgts, ka LDz vadība savos amatos jūtas tik droši tādēļ, ka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Edvīns Bērziņš ir arī Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas (LTBA) valdes loceklis, bet šīs nevalstiskās organizācijas valdes priekšsēdētājs ir vēl nesenā pagātnē ļoti ietekmīgais Aivars Lembergs. Šie amati kungiem ļauj ar valsts administratīvo resursu palīdzību īstenot arī personīgās biznesa intereses un veiksmīgi lobēt noteiktus lēmumus.
To, ka Edvīna Bērziņa atrašanās LDz valdes priekšsēdētāja postenī noteiktam personu lokam ir vitāli nepieciešama, apliecina arī Aivara Lemberga LTBA vārdā parakstītā vēstule premjeram Krišjānim Kariņam, kurā norādīts, ka asociācijas biedrus dara bažīgus Linkaita publiski paustais paziņojums par neuzticības izteikšanu atsevišķiem kapitālsabiedrības valdes locekļiem un rosināšana padomei tos atcelt. Linkaita paustās bažas par konkurences kropļošanu un korupciju viņš dēvē par “politisku motīvu vadītu iejaukšanos valsts kapitālsabiedrības pārvaldībā”.
Tomēr patlaban ir iespaids, ka ar politisku iejaukšanos LDz vadībai netīkamu cilvēku “novākšanai” no amatiem nodarbojas pati LTBA. No neoficiāliem avotiem zināms, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē, kurā tika runāts par grozījumiem Dzelzceļa likumā, kurus drīzumā Saeima skatīs trešajā lasījumā, pēdējā brīdī iesniegti LTBA ieteikumi. Tie cita starpā piedāvā arī tādus normatīvo aktu grozījumus, kuri viegli ļautu ierobežot Valsts Dzelzceļa administrācijas vadītāja Jura Iesalnieka pilnvaras un pat atbrīvot viņu no amata. Iesalnieka lielākais “grēks” ir konstatējums, ka tirgus kropļošana no LDz puses tiešām notiek. Vēl viens uzmanības vērts priekšlikums ir būtiski mainīt infrastruktūras pārvaldītāja definīciju – infrastruktūras pārvaldītājs nevis “pārvaldītu” infrastruktūru, bet gan “atbildētu” par to. Tas, savukārt, pavērtu plašas iespējas LDz šim nolūkam paredzēto naudas plūsmu novirzīt kādam citam, attiecīgiem ļaudīm lojālam uzņēmumam. Un tā ir ļoti liela nauda.
Starp citu, zinoši cilvēki stāsta, ka vajadzīgo priekšlikumu iesniegšana attiecīgajai komisijai pirms kāda likuma izmaiņu pieņemšanas trešajā lasījumā, ar Ventspils saimnieku saistītām organizācijām ZZS valdīšanas laikā bijusi visai raksturīga. Tas ļāvis vajadzīgo priekšlikumu izbīdīt cauri bez liekām diskusijām un apspriešanām. Attiecībā uz grozījumiem Dzelzceļa likumā šis triks gan neesot nospēlējis.
Mums, savukārt, atliek cerēt, ka politiķi vēl atceras – Eiropas Savienības konkurences politika ir noteikta Līgumā par Eiropas Savienību, un apzināta konkurences kropļošana, uz kuru valsts institūcijas piever acis, var atspēlēties ar ļoti, ļoti smagu atsitienu.