ĻOTI dīvainā tradīcija Indonēzijā – neticēsi ko viņi dara ar līķiem

Fotogrāfs Agungs Paramesvara, kurš uzņēmis šīs baisās fotogrāfijas, stāsta, ka Ma’nene festivāls ir vairāk nekā gadsimtu sens un aizsācies Barupu ciemā.

Toradži viņam pastāstīja, kā mednieks Pongs Rumaseks devies medībās uz kalniem un zem koka atradis pamestu līķi, kas jau sācis sadalīties.

Rumaseks to ietērpis pats savās drēbēs un pienācīgi apglabājis, bet pēc tam viņam uzsmaidījusi veiksme. Šo praksi pārņēma toradži, kas ticēja – ja viņi parūpēsies par mirušajiem, tad gari viņus atalgos.

Ma’nene festivālā, kas tulkojumā nozīmē “Līķu attīrīšanas ceremonija”, mirušie tiek izrakti, apkopti un ietērpti jaunās, modernās drēbēs.

Saskaņā ar Ancient Origins ekspertu teikto, radinieki kopā ar mirušajiem dodas parādē pa visu ciemu, bet pa to laiku tiek aizvietoti vai salaboti mirušo zārki. Parādes laikā dalībnieki veido taisnas līnijas. Viņi uzskata, ka šis ceļš viņus savieno ar Hyang – garīgo būtni ar pārdabiskām spējām, kas pārvietojas tikai taisnās līnijās.

Lielākā daļa no 650 000 toradžiem ir kristieši vai musulmaņi, bet neliela daļa joprojām piekopj “Aluk To Dolo” jeb “Senās priekšteču tradīcijas”.

Šajā kultūrā apbedīšanas rituāls ir viens no svarīgākajiem notikumiem, turklāt tas ir arī ļoti dārgs. Tāpēc daži toradži visa mūža garumā krāj naudu, lai sarīkotu pienācīgas bēres.

Dažas bēres tiek rīkotas pat gadiem ilgi pēc cilvēka nāves, lai tuvinieki viņu varētu aizgādāt pēcnāves dzīvē pēc iespējas ekstravagantākā veidā.

Tuvinieki pat mēdz iedzīvoties parādos, lai samaksātu par bērēm, kas pēc viņu domām stiprina saikni starp dzīvajiem un mirušajiem.

Bēres ilgst vairākas dienas un tās sākas ar bifeļu vai cūku nokaušanu, lai nelaiķim nodrošinātu mierīgu pēcnāves dzīvi.

Dzīvniekiem jāiziet spēka pārbaudījumi, kas saucas “tedong silada”. Pēc tam tos upurē, bet ragus novieto pie ģimenes mājas. Jo vairāk ragu rotā ģimenes īpašumu, jo augstāks ir mirušā statuss.

Cilvēka līķi līdz ceremonijas noslēgumam ievieto lielā alā, kas atrodas klints virspusē. Tad sākas “dvēseļu zemes” ceļojums.

Agrāk pie akmens kapa novietoja mirušā cilvēka portretu, lai tas viņu pieskata, bet ļoti daudzi tika nozagti un ģimenes izlēma tos turēt mājās.

Pret mirušo attiecas kā pret “cilvēku, kas ir slims” vai “aizmidzis”, jo vietējie domā, ka cilvēks patiešām nomirst tikai tad, kad ir apglabāts.

Toradži tradicionāli tiek apglabāti vietā kur pavadījuši lielāko mūža daļu vai arī vietā, kur nomira. Ja tradīcija netiek ievērota, tas rada nesaskaņas starp ģimenēm.

Grāmatas “Contemporary Funeral Rituals of Sa’dan Toraja” autore Mišela Budimana raksta, ka bijuši gadījumi, kad vīrs un sieva vēlas tikt apbedīti kopā. Šāda prasība tiek interpretēta kā neuzticības izrādīšana savai ģimenei, jo mīlestība tiek vērtēta augstāk par ģimenes saitēm.

Dažreiz ģimeņu starpā izceļas strīds par apbedīšanas vietu. Cilvēks, kas apbedīts “nepareizajā vietā” tiek dēvēts par “topusa” jeb “pazudušo”.

Atvērt kapa vietas durvis, lai pārvietotu mirušo, var tikai pēc Ma’nene rituāla, kad tiek izrādīta cieņa priekštečiem.

Toradži tic, ka mirušā dvēsele jāatgriež dzimtajā ciemā. Ja cilvēks nomiris kaut kur citur, tad ģimenei jādodas uz nāves vietu un jāpavada dvēsele atpakaļ uz ciemu.

Cilts jaunākie pārstāvji tiek ievietoti mazākajās apbedīšanas vietās, kas zināmas kā “Mazuļu koki”. Ja bērns nomiris pirms sākuši augt zobi, tad viņu ietin drānā un ievieto tukšā vietā augoša stumbra iekšpusē. Vietējie tic, ka bērna dvēsele kļūs par daļu no koka un to sadziedēs.