Necik, tikai šokolādi, mēs kopā to apēdīsim pie tējas.
Jā, es saku, es nopirkšu jūsu vīram kūku, pretējā gadījumā es jutīšos parādā uz visu mūžu.
Nu labi, lai ko tu teiktu, es saku.
Pagāja mazs laiciņš, Inna pieteicās pabalstam un pagrieza degunu. Viņa ne tikai pārstāja nākt uz tēju, viņa iet garām un pagriež galvu.
Nu, ja tu nenāc tad nenāc, tā ir tava darīšana, man pašai ir pietiekami daudz rūpju, es neesmu ļoti sarūgtināta.
Rudens beidzies, ziema pagājusi.
Mēs ar vīru braucam no pilsētas, sievastēvs stāsta, atbrauca kaimiņš un iedeva paciņu.
Es ieskatos šajā iepakojumā un esmu šausmās. Mans komplekts tur stāv, tikai tas vairs nav kā komplekts, bet kaut kāda nesaprotama pelēka netīra lupata.
Zvanīju Innai un jautāju, kas tas ir?
Tur rakstīts, tavs komplekts, esam no tā izauguši, ņem atpakaļ, liels paldies.
Kas tas bija ? Joprojām nesaprotu. Nu, tu paņēmi mantu, bet man nevajag tavu šokolādi, valkā to ar prieku, es to iedevu no sirds.
Trešo reizi es saskāros ar cilvēku nepateicību pēc dēla piedzimšanas.
Mēs ar vīru izņēmām lietas no bēniņiem. Kaut kas mazs, kaut kas vecs, vairs nederīgs. Un es šķiroju maisus tieši verandā.
Savācu puikam maisu ar mantām, dažas var nēsāt uz bērnudārzu, bet dažas ir tikai mājām. Pazvanīju paziņai, ja vajag, teicu, nāc paņemt paku.
Viņa atnāca, paņēma paku un jautāja.
Kur tu to liksi? Kas tur ir?
Es saku, nu, šie maisi ir tādi, es tos sadedzināšu pirtī.
Vai tu esi traks, dedzinot tik labu mantu pirtī? Vai varu paņemt no jums?
Nu ņemiet, es saku, bet lietas abos maisos nav īpaši labas, dažas saplīsušas un notraipītas.
Derēs, viņa saka, mājās nav svarīgi, ko viņi valkā.
Es to paņēmu paciņai, un paldies Dievam.
Pēc mēneša viņa zvana un jautā.
-Sveta, vai tev ir vēl kas bērniem nevajadzīgs?
Es saku nē, pagaidām nekas, es jums piezvanīšu, kad tas notiks. Kāpēc, es saku, nekas neder?
Jā, viss, ko viņa saka, jau ir nonēsāts un sadedzināts.
Kādā ziņā viņi nonēsāti?
Nu uzvilka, nonēsāja, netīras lietas, kas nav jaunas, nemazgāju, uzreiz sadedzinu, man nav “veļasmašīnas.
Tur bija arī labas lietas, tieši tik daudz, lai tavam mazajam iet bērnudārzā, un meitenēm bija baltas blūzes un svārki.
Ak, kāpēc mazgāt vecās lietas? Viņi to atdos, bet viņi nezina, kā valkāt baltu, jo viņi to uzvelk, un tas viss ir notraipīts.
Kā tas ir? Pieaugusi sieviete, un tik dīvains dzīvesveids? Es nemazgāju veļu, un vai man vajadzētu dot vairāk?
Es nevaru to apjēgt savā galvā! Varbūt kādam šīs lietas tiešām bija vajadzīgas, bet tu tās uzvilki, sasmērēji un izmeti?
Personīgi es vairs nevēlos atdot savas lietas tiem, kam tas ir nepieciešams.
Tagad es to dodu tikai labiem draugiem, kuri to izmantos, nevis nodzers un izmetīs.
Daži no jums teiks – es to atdevu – un tas nav jūsu darīšana, ko viņi dara ar lietām – un savā ziņā viņiem būs taisnība, taču, godīgi sakot, es nesaprotu šo attieksmi. Cūciski, godīgi sakot.
Lasi vēl: Ne visiem šajā nedēļas nogalē veiksies, dažiem vajadzētu parūpēties par savu veselību: Horoskops nedēļas nogalei 25. un 26. novembrim
Un tagad es saprotu vienu savu paziņu, kura saka, ka labāk uzreiz aizvestu uz poligonu vai sadedzinātu, nekā atdotu tādiem indivīdiem, kuri to nevērtē.
Vai jūs atdodat savas lietas tiem, kam tā nepieciešama? Un vai jūs pieņemat dāvanas no draugiem?