Kāpēc es vairs neatdodu bērnu lietas trūcīgajiem? Daudzi no jums teiks – bērns ir izaudzis no mantām, atdodiet kādam, kam tas vairāk vajadzīgs, jo ne katrs var atļauties pastāvīgi atjaunināt strauji augoša bērna garderobi – un, protams, viņiem būs taisnība.
Lielākā daļa no mums tā dzīvo, nododot mantu pakas no rokas rokā, es tajā nesaskatu neko sliktu. Draugs, kura meita ir vecāka par manu, dāvina mantiņas manai meitai, un es, savukārt, atdodu meitas sīkumus draugam, kura meita ir mazāka.
Bet tas viss tiek pārraidīts šaurā lokā, paziņu lokā. Un es zvērēju atdot savas personīgās mantas, kas ir diezgan kvalitatīvas un labā stāvoklī, svešiniekiem, lai cik trūcīgas tās pirmajā mirklī nešķistu, un tagad paskaidrošu, kāpēc.
Pirmo reizi ar cilvēcisku nē pateicību saskāros pusaudžu gados.
Ikviens zina, ka bērni, arī pusaudži, aug ļoti ātri, un viņiem bieži nākas atjaunināt savu garderobi. Tas notika arī ar mani.
Es šķiroju savas drēbes, lai redzētu, kas man vajadzīgs un no kā esmu bezcerīgi izaugusi.
Savācu 2 lielus maisus ar nevajadzīgu krāmu. Pajautājusi vecmāmiņai, kur man likt šo mantu, saņēmu atbildi, ka sauc Tanka-Sofiju (sievieti, kura kādreiz bija skaista, ar ļoti labu balsi, kurai mūsu ciemā pielipa iesauka Sofija Rotaru, tajā laikā viņa sadraudzējās ar visiem un bija bezcerīgi piedzērusies), viņai ir 2 meitas, lai viņa izvēlas, ko vajag, bet pārējo sadedzināsim pirtī. Nu, Tanka, nu Tanka. Mūsu zvaigzne ieradās, pateicīgi paņēma abus maisus un devās mājās. Nu, paldies Dievam, man ir mazāk rūpju.
Pēc pāris dienām Tankas istabas biedrs vēlu vakarā iekāpa maršrutā un devās “pārdot mantas”.
-Baba Dina! (Tas bija manas vecmāmiņas vārds)
-Ko tu gribi, Sanka?
– Nopērc Svetkai drēbes, labas, gandrīz jaunas, radinieki atsūtīja no ārzemēm… un iedeva meitenēm, bet viņām nepatika, viņas ir modīgas un griež degunus. Es neprasu daudz, tikai daudz pudelei.
– Mantas, jūs sakāt? Nāc, parādi man!!!
Vispār vecmāmiņa no viņa atņēma šos maisus, beigās sakot daudz “labu vārdu”.
– Tātad, Svetočka, viņi gribēja pārdot mūsu preces mums, piedzērušie dzērāji labāk tos sagriezu lupatās un adīšu paklājos.
Būdams 13 gadus vecs pusaudzis, es nevarēju apsvērt šo situāciju.
Kā tas nākas, ka divi pieaugušie neiedeva bērniem mantas, lai gan viņiem ļoti vajadzēja, bet vilkās ar šiem maisiem pa ciematu, lai pārdotu!
– Vecmāmiņ, kā tas ir? Viņiem nav ko vilkt, staigā kā netīri, visā netīrībā, vai viņiem šņabis ir vērtīgāks par bērniem?
– Un tā, meitiņ, nedomā ne par ko, viņi vienkārši vēlas piepildīt rīkli, un viņiem nav vajadzīgi bērni.
Starp citu, pirms mācību gada sākuma meitenes pašas paņēma šīs somas un nēsāja šīs lietas uz skolu.
Nākamā diezgan interesantā situācija ar mani notika, kad man jau bija piedzimusi meita un mēs uz laiku dzīvojām pie sievastēva citā ciemā. Tā kā es tur nevienu nepazinu un man nebija daudz laika iepazīties (pirmā grūtniecība, tad mazs bērns un remonts manā mājā ), es lielāko daļu laika sēdēju mājās. Sākām runāt ar kaimiņieni, viņa ir gadu jaunāka par mani. Ik pa laikam viņa iegriezās kā kaimiņiene uz tēju, pļāpāja par neko, meitenes vīrs dienēja armijā, viņa jau bija stāvoklī un bija jādzemdē jūlijā. Šis ir svarīgs brīdis šajā stāstā. Viena radiniece meitiņas piedzimšanai uzdāvināja ZILU PAVASARA KOMPLEKTU, jaku un bikses tieši pavasarim un siltam rudenim. Kāpēc zils – nu, es nezinu, viņš to gribēja, lai gan to varēja valkāt meitenei vai zēnam, tas kopumā ir forši, man tas ļoti patika. Pavasarī komplektu nenēsājām, jo tas bija par lielu, bet rudenī jau par mazu, tāpēc mana meita ne reizi neuzvilka.
Un tad rudenī ciemos atbrauca Inna, un viņi nejauši sūdzējās, ka pabalsti vēl nav izsniegti, ka vīrs nesūtīs nekādu naudu no armijas un ka bērnam nav ko vilkt. Jūs sakāt, vai jums ir kaut kas piemērots, kas jums nav vajadzīgs?
Lasi vēl: Kāpēc cilvēkiem mežacūka ir bīstamākā par lāci un vilku
Tad es atcerējos par komplektu . Ņemiet, es saku, valkājiet ar prieku, mēs to neesam valkājuši ne reizi, es vienkārši noņēmu etiķeti un to izmazgāju.
Ak, viņš saka, liels paldies! Tas ir jauns, un tas ir tieši piemērots mums tagad. Cik es tev esmu parādā?
Šķir otru lapu, lai turpinātu lasīt…