Es sapņoju iesniegt šķiršanos, negribu vairs palikt līdzās savai sievai. Es par to domāju visu pēdējo gadu. Mēs esam precējušies astoņpadsmit gadus, apprecējāmies, kad bijām ļoti jauni.
Mēs ļoti stipri viens otru mīlējām, bet mīlestība jau sen kā pagaisusi. Tagad mūs tur kopā tikai mūsu kopīgais bērns. Bet mūsu dēls ir gandrīz jau izaudzis. Nedomāju, ka viņš nevarētu saprast.
Mana sieva negribēja bērnus. Viņa sacīja, ka es maz pelnu. Pa televizoru bieži rāda ģimenes stāstus, kuros sievas burtiski indē savus vīrus par zemiem ienākumiem.
Es nesapratu, ka tas ir arī mans stāsts. Bet pēdējā laikā sāku kaut ko pamanīt. It kā būtu nobriedis.
Ne tik sen uz mūsu ielas parādījās trīs ģimenes. Agrāk starp kaimiņiem bija grūti satikt kādu, kurš nebija alkoholiķis, bet tagad ir viss izmainījies.
Uz iepriekšējo kaimiņu fona mana ģimene man likās ideāla. Bet bez viņiem man pat nebija ar ko salīdzināt, mēs praktiski nekomunicējām ar citiem cilvēkiem, pat ar radiniekiem ne.
Bet tagad mēs iepazināmies ar jaunajiem kaimiņiem, kuri sāka periodiski nākt pie mums ciemos. Mēs ātri sadraudzējāmies.
Viņu mājās es pamanīju vienu interesantu lietu. Sievas nekad neteica nevienu sliktu vārdu par saviem vīriem, vismaz ne cilvēkos. Toties mana sieva vienmēr varēja sākt man kaut ko pārmest, turklāt to darīt jebkur.
LASI VĒL: Paliku uz pauzes kad uzzināju par ko kļuvis Žorža Siksnas mazdēls
Reizēm pat kliedza. Nav tā, ka tam būtu liela nozīme, bet šī sajūta bija dīvaina. Nez kāpēc astoņpadsmit gadu laikā es neko tādu nepamanīju. Labi, mēs varam strīdēties mājās. Bet cilvēkos…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
