– Es gribētu, lai viņi šķirtos, pirms uzrodas bērni, – Natālija sacīja vīram.
– Iedomājies, kā mums būs kauns, ja mūsu meita un znots dzīvos laimīgi, – sprieda Ivars.
– Viņai ir augstākā izglītība un visa dzīve pilsētā ir pagājusi, – uzskaitīja Natālija. – Viņam ir autovadītāja apliecība, pulciņš svešu radinieku un liels dārzeņu dārzs. Ideāls pāris, protams, viņi dzīvos ilgi un laimīgi!
Nellija nevarēja pierunāt vecākus uz sapņu kāzām ar kuplu viesu pulku. Nācās samierināties ar viņu lēmumu sarīkot mazus svētkus ar mājas ballītē. No līgavas puses bija tikai vecāki, no līgavaiņa puses – vecāki un brāļi un māsas. Kā dāvanu jaunlaulātajiem Ivars un Natālija samaksāja par to, lai pāris kopā ar draugiem varētu doties uz naktsklubu svinēt kāzas, un deva viņiem naudu pirmo trīs mēnešu īres maksai.
Līgavaiņa radinieki atveda absurda komplektu, kas bija populārs pirms trīsdesmit gadiem. Taču viņi ar baudu apēda visus gardumus, un Natālija uztraucās, lai viesi kaut ko nesalauztu. Tikai pēc tam, kad viesi bija aizbraukuši, saimnieki mierīgi izelpoja un vienojās neiejaukties jaunlaulāto dzīvē, ļaujot viņiem pašiem pieņemt lēmumus un vajadzības gadījumā samaksāt par savām kļūdām.
– Mammu, man vajag jaunu manikīru un nopirkt kurpes, – Nellija nopriecājās divus mēnešus vēlāk, kad ciemojās pie vecākiem.
– Un kas no mums tiek prasīts? – Natālija nesaprata. – Tagad tev ir likumīgs laulātais, un visus jautājumus uzdod viņam.
– Bet Aleksandram šomēnes ir maza alga, un viņam vēl jāpalīdz vecākiem, – Nellija attaisnojās.
– Es tev jūtu līdzi, tāpēc iztiksi bez jaunajām drēbēm un pati sev taisīsi manikīru, – Natālija rezumēja.
Tad meita pāris reižu mēģināja lūgt naudu, bet vecāki nesteidzās neko dot. Vīra radinieki nevarēja palīdzēt principā, jo paši gaidīja atbalstu no dēla un vedeklas. Viņi aicināja viņus ciemos un centās viņus iesaistīt zemes gabala sakopšanas darbos. Tikai Nellijai šādas izredzes nepatika, un viņa pastāvīgi atrada iemeslus, lai atteiktos no brauciena.
– Tev taču ir grūti dzīvot kopā ar mani, vai ne? – jautāja Aleksandrs, arvien vairāk pamanot sievas neapmierinātību. – Piedod, bet es tiešām nevaru samaksāt par visām tavām kaprīzēm.
– Tu par kaprīzi uzskatīsi vēlmi aiziet uz manikīra salonu? – viņa apvainojās. – Varbūt mums vajadzētu nopirkt govi un uz balkona iestādīt dārzeņu dārzu.
– Nu, mana māte un māsas neiet uz salonu, un nekas, – viņš nesaprata sievas izšķērdību.
– Un es negribu izskatīties tikpat slikti kā viņas, saproti? – Nellija nespēja klusēt.
Pēdējā laikā viņa aizvien biežāk bija devusies pie vecākiem vai māsas uz mājām. Jūlijai bija viņas žēl un viņa to saprata, taču neko nevarēja darīt.
– Mans vīrs strādā divos darbos mūsu ģimenes labā, – sacīja Jūlija. – Mēs cenšamies vecākiem neko nelūgt, un mēs netērējam naudu. Aleksandrs varētu atrast arī nepilnas slodzes darbu, un tad būtu nedaudz vieglāk.
Taču Aleksandrs negrasījās nokrist no kājām un pēc darba labprātāk gulēja uz dīvāna. Nellija vēlējās citādu dzīvi, tāpēc nemitīgi viņu graizīja. Un, kad viņai bija pilnīgi apnicis skaitīt centus un neprognozējami sazināties ar radiniekiem, viņa sapakoja savas mantas un atgriezās pie vecākiem.
– Vai mūžīgais mīlas stāsts ir beidzies? – jautāja tēvs.
– Nekas pārsteidzošs, un labi, ka mums nebija laika dzemdēt bērnus, – atbildēja māte, palīdzot meitai aiznest koferi uz viņas istabu.
– Mēs ar vīru vispār nesakritām pēc rakstura, – Nellija atbildēja uz paziņu jautājumiem par šķiršanās iemesliem. – Mums ir atšķirīgi uzskati, audzināšana un izpratne par dzīves vērtībām.
Vecāki ļāva meitai visiem pastāstīt šo skaisto stāstu. Viņa nevarēja runāt par nevēlēšanos slaukt govi ciematā vai bijušā znota ne mazāko entuziasmu risināt finansiālās problēmas. Sākotnēji viņi saprata, ka no šīs savienības nekas labs neiznāks. Tikai netraucēja Nellijai pieļaut savas kļūdas. Tālāk dzīvē savulaik iemīlējušies cilvēki gāja katrs savu ceļu.