Ēriks bijis labs šoferis un mehāniķis, diemžēl alkoholisms un tam sekojošās zādzības un cietums sabojāja dzīvi. Vairāk nekā pēc diviem gadiem – 2017. gada 31. augustā – Ērika māte Tamāra Krēsliņa tikai no krimināllietas materiāliem uzzināja, ka dēlam uzreiz pēc nāves iestāšanās izņemtas abas nieres, raksta laikraksts Latvijas avīze un portāls la.lv.
Ēriku Krēsliņu kādā Inčukalna dzīvoklī pudeles brālis 2015. gada 8. februārī smagi savainoja ar cirvi. 43 gadus vecais vīrietis mira slimnīcā pēc trīs komā pavadītām dienām. Rīgas rajona tiesā patlaban par šo slepkavību notiek tiesvedība.
Māte ir pārliecināta, ka dēls nebija devis atļauju izņemt orgānus pēc nāves, arī viņai tāda atļauja netika prasīta.
2018. gada 26. septembrī pēc T. Krēsliņas iesnieguma Valsts policijā ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 139. panta “Par cilvēka audu un orgānu nelikumīgu izņemšanu”. Šis stāsts ir viens no gadījumiem, kas parāda, ka Latvijā ir neskaidrs likumiskais regulējums par miruša cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā, un arī sabiedrība nav pietiekami informēta, vai mediķi var izmantot mirušā orgānus, ja viņš pats pirms nāves nav izteicis tādu gribu, vai ārstiem ir jāprasa atļauja piederīgajiem. Iespējams, lielāku skaidrību viesīs likuma grozījumi, ko pagājšnedēļ pieņēma valdība un kas vēl jāapstiprina Saeimai.
Mātes stāsts
Gatavojos letālam iznākumam, uzaicināju priesteri, un Ēriku nokristījām. Kamēr biju slimnīcā, trijiem ārstiem vaicāju, vai no manis ko vajag, piemēram, kādu parakstu par operāciju vai ko citu. Man atbildēja, ka neko nevajagot. 10. februārī dēls jau bija atvienots no sistēmas, mirušu seju. Ārste man uzkliedza, ko te nākot un jautājot par līķi – lai gaidot zvanu.
Nākamajā dienā jau atkal bija pie sistēmas. Jau citam ārstam vaicāju – ko mokāt dēlu? Ārsts pieklājīgi atbildēja, ka tā vajagot, bet lai es katru dienu neskrienot uz slimnīcu, lai gaidot zvanu. Zvanu par Ērika nāvi sagaidīju tai pašā dienā vienpadsmitos vakarā.
Nākamajā dienā, 12. februārī, kopā ar jaunāko dēlu gājām uz slimnīcas morgu pie Ērika. Morgs bija ciet. Kad sākām klauvēt, atnāca kāda sieviete un kliedza, ka nekāda Ērika te neesot… Bet kur tad viņš ir, ja arī slimnīcā nav? Tajā brīdi radās nojauta, ka dēls tiek izmantots kā orgānu donors.
Šķiet, Ēriks morgā parādījās jau tās dienas vakarā. Tagad domāju – ja tajās dažās dienās, kad Ēriks bija slimnīcā komā, man būtu pajautājuši, vai var paņemt kādu viņa orgānu, būtu atļāvusi. Bet par to, ka no dēla izņemtas abas nieres un liesa, es uzzināju 2017. gada 31. augustā, lasot viņa veselības aprakstu krimināllietas materiālos par viņa slepkavību. Orgānus izņēma uzreiz pēc nāves iestāšanās. Pats viņš šādu atļauju izņemt pēc nāves savus orgānus nebija devis. Nebija arī piederīgo atļaujas. Nebūtu lasījusi krimināllietu, tā arī neuzzinātu.
Pusgadu domāju, ko darīt. Uzzināju, ka neesmu vienīgā, ar kuru tā noticis. Sanāca dusmas.
Lai arī kāds tas mans dēls bija, tomēr cilvēks, nevis kaut kāds gaļas gabals, kurš kaut kur mētājas un kuram var kaut ko nogriezt.
Kāpēc man nepajautāja? Bija taču trīs dienas laika. Sapratu, ka daudziem ārstiem pacienti nav svarīgi. Svarīgākas ir citas lietas, arī nauda.
Lasi arī: Dumpis pasaka savas domas par ceļošanu starp Baltijas valstīm un kā tas ietekmēs pandēmiju
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk
shaada neatlauta orgaanu iznemshana nav nekas vairaak kaa bizness un visticamaak ka naave neiestaajaas dabiski, bija komaa un vareeja veel pabuut, noteikti viss nostabilizeetos, bet nemot veeraa ka shaada prakse tiek piekopta, visticamaak tur tika pielikts pirksts – cilveeks tachu taapat komaa, orgaanus vajag, tatad var lietu piebeigt klusu un neviens taapat neatshketinaas kas tad isti notika…