Medmāsiņa paskaidroja, kāpēc bērnu namos mazuļi neraud. Man asaras bira kā pupas, klausoties šo stāstu

Noklausoties šo sirdi plosošo stāstu, es pārdomāju daudzas lietas savā dzīvē, īpaši attiecības ar meitu.

Kad mana meita bija maza, mēs ar vīru reiz nolēmām aiziet uz baznīcu, iemeslu es vairs neatceros. Viens no draudzes kalpotājiem pēc dievkalpojuma pavēstīja mums stāstu, kuru atcerēšos visu mūžu, jo tas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Baznīcas pārstāvis teica, ka bieži apmeklējot bērnu namus, lai uzzinātu, kas dzīves grūtdieņiem vajadzīgs un iespēju robežās cenšas sniegt palīdzību.

“Reiz iegāju istabā, kas paredzēta zīdaiņiem. Tur valdīja pilnīgs klusums. Neviens bērns neizdvesa ne skaņu, neraugoties uz to, ka viņi bija nomodā.

 

Nolēmu pajautāt māsiņai, kāpēc zīdaiņi klusē, jo parasti tik mazi bērni bieži raud. Sieviete man paskaidroja, ka šie mazuļi raudot tikai tad, kad viņiem pieskaras,” atklāja draudzes kalpotājs.

Kad mazulis raud, viņš skaidri liek saprast, ka viņam ir nepieciešama uzmanība un mierinājums. Šādi viņš lūdz, lai pieaugušie viņam palīdzētu.

Bet medmāsas nevar veltīt lielu uzmanību mazajiem bērnu nama iemītniekiem, jo ​​viņām tam vienkārši neatliek laika. Tādējādi zīdainīši tikpat kā nesaņem maigumu un glāstus, kas tik ļoti vajadzīgi normālai attīstībai. Kad nabadziņi saprot, ka neviens viņiem nepalīdzēs, viņi vienkārši pārstāj raudāt pavisam.

Proti, vienā brīdī viņi pārstāj cerēt un gaidīt, ka atnāks mamma un cieši pieglaudīs viņus pie krūtīm. Bērnu nama mazuļi zina, ka viņiem nav neviena, kas viņus nomierinātu un samīļotu!

Šis stāsts mani aizkustināja līdz asarām. Kad atgriezos mājās, meitiņa jau bija aizmigusi. Apsēdos blakus viņas gultai un apsolīju sev, ka vienmēr būšu viņai blakus, kad viņai mani vajadzēs, vienmēr atbalstīšu un nekad neļaušu palikt vienai!

Ja arī tevi aizkustināja šis skumjais stāsts, dalies ar to sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par taviem komentāriem!

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment