“Skaties, tiešām, stāv gotiņa, un brūnā krāsā, tikai daudz lielāka auguma, zvērs neredzēts, kurš izrādās sumbrs bija,” par satikšanos ar baltkrievu sumbru stāstīja vietējais saimnieks Andris.
“Domājam, ka viņš traucēs gotiņām, padomājām – jāaizdzen prom un viss. It kā bija bail no mašīnas ārā kāpt, ar mašīnu aizdzinām līdz Baltkrievijas robežai, pārdesmit metru palika līdz robežai, domājām ar to beidzās,” stāstīja Andris.
Taču nedaudz vēlāk pie savām mājām Andris atkal ieraudzīja sumbru pie govīm. Izskatījās, sumbrs sev meklēja līgavu. Bet mūsējie buļļi spēra melnas zemes gaisā, ka konkurents ieradies.
“Stāvēja sumbrs vienā pusē, vaislas bullis otrā pusē raka briesmīgi zemi ar ragiem, viss melns bija no dusmām, domāja – kas te atnācis par konkurentu. Sumbrs neko, stāvēja savās domās un ostījās ar gotiņām,” stāstīja Andris.
Saimnieks novēroja, ka baltkrievu sumbram gan īpaši mūsu gotiņas nepatīk, bet gotiņām gan. Nekas ļauns, ja no Baltkrievijas audzētavas savvaļas sumbrs būtu tikai lencis mūsu daiļavas, taču, sajutis brīvības garšu, lopiņš tīri labi iedzīvojās pagastu sabiedriskajā dzīvē…
“Viņš kļuva vēl drošāks, staigāja pa pagasta centru, iegriezās augļu dārzos, izbradāja dārzus, visu ēda nost,” atklāja Andris.
Tomēr sirds astoņgadīgo sumbru, kurš pēc cilvēku gadu skaita sanāk jaunietis, vilka atpakaļ pie Andra ganāmpulka.
Šķir otru lapu, lai noskatītos sižetu un uzinātu pilnu stāstu par šo savdabīgo gadījumu