Neieredzu savus vecākus. Viņi man nav nekad palīdzējuši grūtā brīdī. Bet bija tik nekaunīgi, ka pat ieradās uz manām kāzām

Attiecības ar vecākiem man izveidojušās ļoti aukstas. Mūsu komunikācija aprobežojas ar retiem zvaniem svētkos.

Mums nekad nav bijušas siltas attiecības, bet “pēdējais piliens” bija viņu atsacīšanās man palīdzēt, kad es gandrīz miru no bada.

Atkārtošos, ka mums nekad nav bijušas savstarpēji labas attiecības. Kad man palika 17, es aizbraucu no vecāku mājas, izjūtot tikai atvieglojumu.

Jau tad es sev devu solījumu, ka kontaktēšos ar viņiem tikai ārkārtas situācijā.

Savās kāzās es vecākus negribēju redzēt. Es pat viņiem nepaziņoju par gaidāmajām kāzām. Viņi pilnībā “neierakstījās” manu svinību plānos.

Tomēr es nosūtīju ielūgumu uz kāzām radiniekiem, ar kuriem man bija labas attiecības, un vecāki uzzināja par gaidāmo notikumu.

Vecāki man nepazvanīja, neko nelūdza, bet vienkārši negaidīti ieradās restorānā tad, kad bija ieplānotas svinības. Un tad sākās…

Mana māte atvēra durvis, nekaunīgu ienāca un uzreiz metās man virsū:

– Tu kāpēc nepaziņoju, ka precies? Kāpēc mēs ar tēvu to uzzinām no citiem cilvēkiem?

Es sapratu, ka no strīda ar šo sievieti nevarēšu izbēgt. Protams, es varēju viņai pateikt visu, ko gribu, bet negribēju bojāt sev svētkus.

LASI VĒL: Slavenās Magones Burkas dzīvē sliktas ziņas

Nācās palūgt apsargus, lai viņu aizved, jo pēc savas gribas viņa manas kāzas nepamestu. Viesi bija šokā. Protams, kāzas turpinājās, bet visiem palika pēcgarša.

Pēc šīs situācijas vecāki ar mani vairs nemēģināja sazināties. Vienīgais, par ko žēl – ka viņi uzzināja par manām kāzām.