– Viltīga tev vedekla, apķērīga, – saka Tatjanas draudzene.
– Jā, viņa tāda ir. Bet, kad es liku viņai saprast, ka tāda apmaiņa nav manos plānos, viņa sāka ar mani manipulēt ar bērnu palīdzību. Teica, ka neļaus ar mazbērniem tikties. Viņa domāja, ka es tāpēc pārdzīvošu un uzreiz atdošu viņai savu dzīvokli. Bet nekā nebija! Man tas vispār nemaz nav vajadzīgs, tikai jāņemas ar autiņbiksītēm.
-Un ko tagad? Tu netiecies ar mazbērniem?
LASI VĒL: Plēpis stāsta par pansionātā dzirdētajām un redzētajām šausmām
– Tu ko! Es pati nolēmu samazināt mūsu tikšanos daudzumu. Tu taču zini, cik trokšņaini tie bērni mēdz būt, bet es vairs neesmu tajā vecumā, ātri nogurstu. Man pietiek ar to, ka viņi svētkos atnāk.
– Jā, zinu. Savus bērnus es mīlēju neprātīgi, mīlu arī tagad. Bet pret citiem bērniem esmu absolūti vienaldzīga. Tas pat attiecās uz manu tuvinieku bērniem. Un arī mazbērni mani neuztrauc, tie ir manas vedeklas bērni, nevis mani. Varbūt vajadzētu par to paklusēt, bet tā ir patiesība un nevaru to izmainīt.