“Es atteicos no medikamentiem. Uzrakstīju iesniegumu, ka eju prom no slimnīcas, ka man ir tādas tiesības, jo labprātīgi šeit ierados un labprātīgi došos. Viņi mani nelaida un tad mans vīrs aizgāja pie ārstējošā ārsta un pateica, ka pret parakstu izņems mani no turienes. Ziniet, ko mans ārstējošais ārsts pateica manam vīram? Es atvainojos par izteicienu – kam jums viņa vajadzīga, viņu ir izdrāzusi visa nodaļa. Ko izdarīja mans vīrs? Mums iedeva desmit minūtes, tur ir kā cietumā, sliktāk nekā cietumā! Mums deva desmit minūtes caur restēm parunāties. Vīrs uzlauza restes, un mēs īstenojām bēgšanu, aizbēgām no turienes.”
Marina zvanījusi policijai, bet tur pateikts, lai zvana uz Veselības ministriju. Tur savukārt neviens necēlis klausuli, tāpēc visbeidzot sieviete vērsusies televīzijā. Marina teic, ka viņa esot vēl daudz detaļu, ko pastāstīt par attieksmi šajā iestādē.
Piemēram, medbrāļi neļāvuši viņai iziet ārā, kā arī atvērt logu, lai ienāktu svaigs gaiss. Tāpat likuši mazgāt podus un vilkt ērmota paskata drēbes. Narkoloģijas centra darbinieki Marinas situāciju nekomentē, sakot, ka tas būtu pacienta tiesību, ārsta ētikas un likuma normas pārkāpums. Tomēr norāda, ka jebkura sūdzība tiek izskatīta, ja vēršas ar oficiālu iesniegumu. Vēl tiek norādīts, ka daudziem pacientiem ir saasināta uztvere par notiekošo. Līdz ar to, iespējams, rodas sajūta, ka kaut kas tiek darīts pret viņu pašu gribu.
Taču faktiski Latvijā ārstēšana pret pacientu pašu gribu ir aizliegta un pieļaujama vienīgi gadījumos, ja pacients ir bīstams sev un apkārtējiem. Tad pacients tiekot hospitalizēts, novērots un gadījumos, ja stāvoklis ir stabilizējies un pacientu var izrakstīt no stacionāra, tad tas arī tiek darīts, ja pacients to pats vēlas.
Pacients iestāšanās brīdī paraksta līgumu, ka labprātīgi stacionējas. Slimnīcā norāda, ka sabiedrībā pastāv daudz aizspriedumu un stereotipu par Tvaika ielas apartamentiem. Tas tā esot noticis, jo ārsti runāt nedrīkst, bet pacienti, kuri nav īsti līdzsvaroti, staigājot pa pasauli un stāstot dažādus savārstījumus par pārestībām, ko it kā piedzīvojuši.
Turklāt bieži vien pacientu radinieki ir tie, kas mudina ārstus pārkāpt likumu un veikt piespiedu ārstēšanu. Savukārt, pacientu telefoni atrodoties pie personāla, lai pacients viens no otra to “neaizņemtos un neaizmirstu atdot”. Pacients par to esot informēts un parakstās par vērtslietām, ko nodevis personālam glabāšanā. Ja pacientam nepieciešams sazvanīt radiniekus, tad telefons tiekot iedots.
Lasi vēl: 10 baisākie notikumi, ko piedzīvojuši psihiatriskās slimnīcas darbinieki – #10 rādīsies murgos!
Raidījumā stāsta: lietās, kas saistītas ar psiholoģiju un narkoloģiju, izurbties līdz patiesībai ir ļoti sarežģīti, taču jebkurā gadījumā Marinu neviens ar varu atpakaļ uz slimnīcu nevedīšot. Ja sieviete joprojām ir neapmierināta ar viņai sniegto pakalpojumu – ārsti gaidot viņas sūdzību. Ja notikusi vardarbība vai seksuāls noziegums, sievietei jādodas uz policiju un jāraksta iesniegums.