Kautrēties ir dabiski. Ir dažādas kautrības formas. Tu vari justies pilnīgi ērti, nepiespiesti, kā zivs ūdeni, kad tu runā lielas auditorijas priekšā, bet tevi var pārņemt nepatīkams satraukums un mulsums, kad tev ir jārunā ar kādu aci pret aci. Vai arī, tu jūties pilnīgi droši sarunā seju pret seju, bet, kad tev kādam ir jāpiezvana, tevī iestājas neliela panikas sajūta.
Vai tava sirds sāk sisties straujāk pat tad, kad tev ir jāpiesaka vizīte pie ārsta? Jāizsauc taksis? Vai tu atliec telefona zvanu pēc iespējas vēlāk?
Ja tā, tad tev šis telefonu laiks bojā tavu pašsajūtu un veselību, jo telefonu zvanu veikšana rada tavā organismā stresa vielu jeb kortizolu.
Kas rada šo satraukumu un mulsumu?
Iemeslu var būt tik pat daudz, cik daudzi cilvēki no tā cieš. Varbūt tev ir bijusi nepatīkama pieredze, saņemot draudīgu vai nelaipnu zvanu, tāpēc tev prātā ir radušās negatīvas un nepatīkamas domas, kad runa ir par zvana veikšanu vai saņemšanu.
Tomēr, lielākoties, telefona zvans cilvēkus mulsina, jo tas ir ļoti ierobežots komunikācijas veids. Tev ir pieejama tikai cilvēka balss. Kad mēs runājam klātienē, tad mums ir gan vārdi, gan ķermeņa valoda, žestikulācija, gan, vissvarīgākais, sejas izteiksmes. Tāpēc, tas mēdz radīt emocionālu spiedienu, jo tev ir iespēja izmantot tikai savu balsi. Vai tu atcerēsies visu, ko tev pateiks un vai tu pats atcerēsies to, ko tu gribēji teikt? Tas mēdz satraukt arī, ja tu neesi īpaši apmierināts ar to, kā skan tava balss. Tev varbūt ir runas defekts, tu runā pārāk klusi vai neskaidri.
Kad tu veic zvanu kādam, kuru tu nepazīsti vai nezini, kas notiek “otrā galā”, tas rada satraukumu un neziņu, kas tūlīt tev atbildēs un vai atbildēs. Vai cilvēks, kuram tu būsi piezvanījis, būs priecīgs par zvanu vai tu viņu iztraucēsi. Tie ir jautājumi, kuri skrien cauri tavam prātam.
Tomēr vislielākās bailes sagādā tas, ka par tevi spriedīs tikai pēc tavas balss, runas veida, skaļuma un skaidrības.
Avots: artofmanliness.com
