Savulaik jaunībā strādāju par mežsargu, un tolaik notika viens gadījums, kuru es atcerēšos visu mūžu.
Reiz sēdēju savā mežsarga būdā un pēkšņi izdzirdēju dzīvnieka rēcienu aiz loga. Es paskatījos laukā – bet tur lācis stāvēja uz pakaļkājām. Sākumā es domāju, ka viņš izrāda agresiju. Tāpēc vispirms es gribēju paķert pistoli, bet tad cieši ieskatījos – lācis tikai mēģināja pievērst sev uzmanību, nemēģināja pietuvoties, neizrādīja agresiju.
Tā mēs stāvējām skatoties viens uz otru, bet tad, kad lācis pārliecinājās, ka es to jau esmu pamanījis, viņš nostājās uz visām četrām kājām un devās meža virzienā, periodiski skatoties uz mani. Tad es sapratu, ka lācis mēģina parādīt, lai viņam sekoju. Līdzi ņemot ieroci, es sekoju lācim, apdomīgi saglabājot drošu attālumu.
Lasi arī: Dīvainākais gadījums aviācijas vēsturē, par kuru joprojām baumo un runā līdz mūsdienām
Lācis mani aizveda pie upes, un tad es ieraudzīju, ka mazs lācēns ir sapinies zvejas tīklos. Izrādījās, ka tas bija nevis lācis, bet gan lācene, kura mani atveda palīdzēt viņas mazulim. Lācītis acīmredzot jau daudz laika bija pavadījis ūdenī, tāpēc visu varēja izšķirt minūtes. Nezaudējot laiku, es ieskrēju ūdenī un sāku atšķetināt tīklu. Lācene visu šo laiku stāvēja krastā, nemēģinot pietuvoties.
Apmēram 20 minūtes es mēģināju atšķetināt šo tīklu, pats līdz viduklim stāvēdams aukstā ūdenī. Un kolīdz mazais lācis juta, ka neviena virve vairāk viņu netur, tas tūlīt aizskrēju krastā pie mātes. Lācene satvēra viņu aiz skalpa un aiznesa uz mežu.
Tādējādi es sapratu, ka lācis vienkārši lūdza man palīdzību. Un vēlreiz es pārliecinājos, ka dzīvnieki var būt ļoti gudri: es redzēju, redzot, ka bērns ir nonācis nepatikšanās, lācene devās meklēt kādu, kurš varētu palīdzēt.
Avots: top100.ru