Bet Ilze negrasījās padoties:
– Jūs pati strādājat un zināt, cik grūti ir izdzīvot. Esmu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, nestrādāju. Vai man vajadzētu badoties?
– Es vienmēr esmu strādājusi, lai nodrošinātu savu ģimeni. Naudu sūtīju, lai bērniem nekas netrūktu, nevis lai to iztērētu nevajadzīgām lietām. Ja vēlaties strādāt, tas ir lieliski, bet lūdzu, neaizmirstiet par mazbērniem un viņu vajadzībām.
Ilze piecēlās, aizcirtusi durvis, iegāja guļamistabā. Artūrs, noliecis galvu, sēdēja klusumā.
– Artūr, un tu? Kur tu biji visu šo laiku? Kā tu vari pieļaut, ka tas notiek?
– Mammu, Ilze ir ļoti apņēmīga. Viņa uzskatīja, ka tā būs labāk.
– Un tu? Vai tu vispār esi tēvs saviem bērniem? Kāpēc viņi joprojām staigā vecās drēbēs?
Artūŗs klusēja. Manī vārījās dusmas un rūgtums. Es atbraucu no tālienes, lai satiktu savu ģimeni, bet viss beidzās ar skandālu.
Vēlāk pie manis nāca mazbērni, apskāva mani un stāstīja par saviem bērnības priekiem. Es nevarēju noturēties, un emocijas izplūda. Viss, ko es daru, viss, ko es paciešu, ir viņu labā, bet galu galā neviens neapjauš manu ieguldījumu.
Nākamajā dienā, no saviem ietaupījumiem, iegādājos bērniem jaunas pavasara jakas un sporta apavus. Bet Ilze turpināja lielīties ar savu manikīra aprīkojumu, lai gan klientu vēl nebija. Viens cilvēks, kaimiņiene, bija atnākusi, bet samaksāja tikai ar šokolādes tāfelīti.
Pirms aizbraukšanas es devu Artūram pēdējo norādījumu:
– Nākamreiz, kad došu naudu, tu personiski būsi atbildīgs par tās izlietojumu. Noteikti atsūti man čekus. Ja ne, es vairāk naudu nedošu. Ieklausies savā sirdsapziņā, lūdzu!
Tagad man ir ļoti nepatīkami atcerēties šo skandālu. Es ļoti mīlu savu ģimeni, bet šķiet, ka Ilze izmanto manu laipnību. Ar katru dienu man kļūst arvien grūtāk, jo baidos, ka visas manas pūles būs veltīgas.
Ko tu domā par šo situāciju? Vai uzskati, ka Ilze rīkojās nepareizi, iztērējot vīramātes nosūtīto naudu manikīra kursiem? Dalies ar savu viedokli komentāros!
