Pārvērta dzīvi uz visiem laikiem: Avārijā cietušie prasa pusmiljonu

Avārijas vaininieka stūrētā “Mazda” cieta mazāk. Automašīnas vadītājs ar pasažieriem traumas neesot guvis. Foto no privātā arhīva

Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā izskatīts, Ministru prezidenta Māra Kučinska parakstīts valdības paskaidrojums Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles tiesu namam – pat tādu pavērsienu ieguvusi lieta, kurā pēc smaga ceļu satiksmes negadījuma par morālo kompensāciju cīnās un ar apdrošinātājiem tiesājas pensionēts Aizkraukles skolotāju pāris Pēteris un Aina Vaivodi.

Par to plašā materiālā raksta Latvijas avīze un portāls la.lv.

Apdrošinātājs abu cietušo nemateriālos zaudējumus novērtējis par attiecīgi 397,50 un 52,50 eiro, taču viņi par sāpēm un garīgajām ciešanām prasa morālo kompensāciju kopumā par gandrīz pusmiljonu eiro. Pagaidām apdrošinātāju pusē ir gan tiesa, gan valdība. Kāds ir šis stāsts, un cik lielas pensionāru cerības saņemt kompensāciju par sabojāto veselību un dzīvi? Vai Vaivodi var sagaidīt, ka apelācijas tiesa būs tikpat drosmīga kā savulaik Vidzemes priekšpilsētas tiesa, kas lietā par trolejbusa vadītājas sabraukto jauno sievieti un viņas meitiņu lēma, ka atraitnim par morālajām ciešanām būtu izmaksājami 100 000 eiro (šo lēmumu apdrošinātājs gan pārsūdzējis Augstākajā tiesā)?

 

Ceļa zīmi ieraudzījis par vēlu

Vaivodu pāris 2014. gada 31. maijā nolēma aizbraukt uz Balviem un Bērzkalnes pagastu sakopt piederīgo kapus. Pie stūres automašīnai “Mazda 121” sēdēja 74 gadus vecais Pēteris – autovadītājs kopš 1965. gada, kuram uz ceļa nekad nekas slikts nebija gadījies. Ap pusdesmitiem no rīta Cesvaines novadā uz šosejas Pļaviņas–Madona–Gulbene virzienā no Kraukļiem uz galvenā ceļa uzdrāzās 23 gadus vecā cesvainieša Laura stūrētā “Mazda 6” – tieši mazās mazdiņas šofera puses priekšējās daļas sānos. “Mazda 121” apmeta kūleni un piezemējās uz jumta. Šī avārija pārvērta Vaivodu pāra dzīvi uz visiem laikiem.

Dzīvē zināmas korekcijas un pārdzīvojumi bija arī Laurim – viņš tajā rītā kopā ar diviem draugiem un draudzeni steidzies uz Zemessardzes futbola turnīru Gulbenē. Kā vietējais autovadītājs varēja nezināt un nepamanīt, pa kādu ceļu brauc un kurš ir galvenais ceļš, turklāt ir taču ceļa zīmes? “To man daudzi jautājuši. Pirms krustojuma zīmes “Dodiet ceļu” nebija, tikai pašā krustojumā, kad bija par vēlu,” man tagad skaidro negadījuma izraisītājs. “Esmu cesvainietis, bet tajā apkaimē bieži neviesojos, līdz ar to no galvas nezināju to.”

Ātrums bijis ap 70 km/h, viņš ar pasažieriem traumas neesot guvis. Par notikušo Lauris runā negribīgi. Jā, pārdzīvojumi bijuši, bet viņš avāriju cenšoties aizmirst, gribot dzīvot tālāk. Visus tiesas lēmumus esot izpildījis, autovadītāja tiesības neesot zaudējis, jo nav bijis par ko, tikai saņēmis soda punktus. Pateicīgs savam zemessardzes vienības komandierim, kurš iestājies par viņu, un Lauris nav atskaitīts no Zemessardzes.

 

Turpina ārstēšanos

Bet jaunā vīrieša pārdzīvojumus nevar salīdzināt ar tiem, ko izcieta un turpina izciest Vaivodi. Pēteri no avarējušā auto spējuši atbrīvot tikai ugunsdzēsēji. Viņš atģidies slimnīcā. Politrauma. Salauzti kājas apakšstilba abi kauli un rokas spieķa kauls. Smadzeņu satricinājums. Sasists krūšu kurvis. Sistas brūces sejā, saplēsta mute un deguns.

Trīs nedēļas Pēteris nogulēja Madonas un Aizkraukles slimnīcā: guļošs, kopjams, ciešot sāpes un nespējot pats sev veikt higiēnu un kārtot dabiskās vajadzības.

“Smagi pārdzīvoju notikušo, baidījos, ka vairs nestaigāšu un palikšu ratiņkrēslā. Biju ieplānojis ekskursijas ar mazbērniem. Automašīna bija mazbērnu iemīļotākais transporta līdzeklis, ko viņi dēvēja par Makvīnu no multfilmas “Vāģi”. “Opi, kāpēc nenosargāji Makvīnu?” mani viņi prasīja. Auto man bija nepieciešams arī kā 2. grupas invalīdam (multiplā skleroze), lai brauktu uz dārzu, veikaliem, kapiem un citur,” stāsta Pēteris.

Kungs tagad turpina ārstēšanos mājas apstākļos un rehabilitācijas centros un jau otro gadu ir 1. grupas invalīds. Papildus traumām un nemitīgām sāpēm Pēteris ļoti izjutis arī diskomfortu, bijis jāapmeklē psihologs, jo bijis nervozs un aizkaitināms, daudz ko neatcerējies. Lai ārstētos, bijis nepieciešams ņemt kredītu. Pēteris kļuva pat tik depresīvs, ka nācās uzsākt ārstēšanos pie psihologa.

“Šodien varu pārvietoties tikai mazos attālumos ar elkoņa kruķiem, tāpēc pasūtīju ratiņkrēslu. Ar auto vairs nekad nevarēšu braukt. Esmu atkarīgs no dēlu varēšanas palīdzēt. Protams, nekur nav pazudušas sāpes, atmiņas un miega traucējumi. Nevaru vairs aktīvi piedalīties sabiedriskā dzīvē un, nevienu neapgrūtinot, iziet no dzīvokļa,” sūkstās Pēteris.

“Kad pēkšņi parādījās otra automašīna, domās jau atvadījos no vīra. Kad nācu pie samaņas, karājāmies drošības jostās – atbrīvoju gan sevi, gan vīru, zem kura bija asins recekļu peļķe. Domāju, ka tā mēs bijām karājušies kādas 15 – 20 minūtes. Atlauzu durvis un izrāpoju ārā. Atbrauca glābēji un neatliekamā medicīniskā palīdzība,” tā notikumus atceras Aina Vaivode, kurai tobrīd bija 63 gadi. Viņa avārijā cieta mazāk. Taču zilumi pa visu ķermeni un mugurkaula sasitums kundzei neļāva gulēt vairākas naktis. Turklāt Ainai ir cukura diabēts, tāpēc arī vispārējais veselības stāvoklis pēc avārijas pasliktinājās.

“Mocīja ne tikai fiziskas sāpes, bet arī izmisums par notikušo. Sapratu, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš, ka viss dzīves rūpju smagums gulsies uz mani. Arī man bija jāārstējas pie psihologa, jādomā, kā samazināt lielās pretsāpju tablešu devas. Moka galvassāpes, muguras un kāju sāpes, bieži esmu nervoza. Ļoti satrauc vīra stāvoklis, kura veselība neuzlabojas, viņš knapi bez atpūtas var noiet 20 metrus, jo sākas sāpes un kājas paliek nejūtīgas,” atklāj Ainas kundze.

 

Vainīgajam – piespiedu darbs

Pret avārijas izraisītāju ierosināja kriminālprocesu un 2015. gada 23. maijā Madonas rajona tiesa viņam piesprieda 170 piespiedu darba stundas un segt cietušajiem advokāta izdevumus (500 eiro).

“Puisis gribēja ar mums izlīgt, solīja 1500 eiro, bet mēs nepiekritām, jo ārstniecībai vien bijām izdevuši 2000 eiro. Uzskatu, ka viņš vāca “bonusus” tiesai. Kad bijām slimnīcā, Lauris jau arī nebija atnācis pie mums. Viņa māte gribēja vīram iedot sulas, bet mēs neņēmām, jo tās Pēteris nevarēja dzert. Tas arī bija vienīgais kontakts pirms tiesas. Tā jau inteliģenta ģimene… Rūgtums ir palicis, bet ir piedots nosacīti,” stāsta Aina. “Šo jauno cilvēku atceros, kad dodos uz slimnīcu, poliklīniku vai mokos sāpēs. Tikai rada izbrīnu tas, ka viņam netika atņemtas autovadītāja tiesības un pēc sodāmības palika iespēja būt zemessargam. Izbrīna arī tas, ka mēs kā cietušie ilgstoši cīnāmies par savām tiesībām kriminālizmeklēšanas laikā un ar apdrošinātājiem, klausāmies formālu krimināltiesas procesu tā vietā, lai saņemtu morālo kompensāciju un varētu ārstēties un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.”

“Lauris tiesā lūdza piedošanu, saprata, ko mums nodarījis, taisnojās, ka neesot redzējis zīmi. Es viņam bargāku sodu negribēju: kāds gan man prieks sabojāt jauna cilvēka dzīvi? Katram kaut kas tāds var gadīties. Viņam bija arī labs raksturojums. Esmu piedevis,” saka Pēteris. “Tiesa, maksāt jebkādu kompensāciju, apliecinot to ar savu parak-stu, puisis atteicās. Visi dokumenti tika iesniegti Madonas tiesai, arī morālās kompensācijas pieteikums no mums, cietušajiem. Ja morālo kompensāciju nesedza Lauris, tad to lai dara apdrošinātāji vai valsts, ja tik viegli savu pienākumu var izpildīt vainīgais un saglabāt savu labo dzīves kvalitāti.

Šķir otru lapu, lai lasītu otro daļu raksta


 

Līdzīgi raksti

  • loading...
  • Leave a Reply

    Your email address will not be published.

    Pilnvērtīgai lapas darbībai tiek izmantotas sīkdatnes (cookies), kas glabājas uz tavas ierīces. Vairāk par sīkdatnēm

    Kas ir sīkdatnes? Sīkdatne ir neliels teksta fails, ko tīmekļa vietne saglabā jūsu datorā vai mobilajā ierīcē, kad jūs atverat vietni. Tā vietnei palīdz atcerēties jūsu pieteikumvārdu un/vai iestatījumus (piemēram, valodu, fontu izmēru u.c. attēlošanas iestatījumus), ar kādiem esat izvēlējies vietni skatīt, lai katru reizi jums tie nebūtu jānorāda no jauna.

    Close