Pēc 20 gadiem atradās meitene, kas 1999. gadā pazuda Baltkrievijā

Meitenes audžu vecāki stāstīja, ka tad, kad Jūlija esot bijusi maziņa, viņa teikusi, ka viņa kopā ar dažiem cilvēkiem staigājusi pa visādām mājām, gulējusi uz grīdas, prasījusi naudu un slēpusies no policijas.

“Es atceros tikai to, kā viņi mani atrada”, Jūlija atceras notikumus 1999. gada oktobrī. “Kā es nokļuvu Rjazaņā. Nepazīstams vīrietis mani izsēdināja no vilciena. Atstāja stacijā. Es atceros, kā viņš mani vienkārši izcēla no vagona. To es atceros tagad un atcerēšos vienmēr. Bērnībā saviem vecākiem- aizbildņiem stāstīju, ka ar kādu pāri regulāri braucu ar vilcienu. Atceros, ka mēs slēpāmies no policijas, ilgi kaut kur gājām. Es taču pazudu Baltkrievijā 1. oktobrī, bet Rjazaņā mani atrada tikai 21. datumu. Tas ir, trīs nedēļas es biju kopā ar šo vīrieti un sievieti, ar kuru mēs slēpāmies no policijas, kaut kur klejojām.”

Nezaudējot cerību, Jūlija daudzus gadus centās atrast savus īstos vecākus, viņa meklēja sociālajos tīklos un dažādās informācijas vietnēs, pārbaudot informāciju par Rjazaņā atrastajiem bērniem. Viņa pastāstīja savam tuvākajiem draugam par meklējumiem, un viņi arī nolēma piedalīties meklēšanas procesā.

Draugi sazinājās ar Baltkrievijas Iekšlietu ministriju. Viņiem piezvanīja no Puhovičas rajona Iekšlietu departamenta, kas izskatīja pazudušā bērna lietu.

Pēc nedēļas Jūlija, Ludmila un Viktors Moisenko satikās policijas nodaļā Baltkrievijā. Viņi visi veica DNS testu radniecības noteikšanai. Un pēc rezultātiem kļuva skaidrs, ka tie ir viņas bioloģiskie vecāki.

Lasi arī: Tikai 1 no 5 cilvēkiem var atrast kļūdu šajā attēlā: Kā ir ar tevi?

Pēc Jūlijas teiktā, viņi tagad ir liela ģimene – viņai ir divas mātes un divi tēvi. Viņas bioloģiskie vecāki vēlas apmeklēt meitu Maskavā un satikt savu mazmeitu. Pa to laiku viņi aktīvi sazinās, izmantojot video sakarus.

COMMENTS

Related Post

Lasi arī: Tikai 1 no 5 cilvēkiem var atrast kļūdu šajā attēlā: Kā ir ar tevi?

COMMENTS

Leave a Comment Atcelt atbildi