32 gadus vecā Kārena Bilingsleja, no Bristoles, bija tikai sešus gadus veca, kad tēvocis Jans Langdeils, kas ir Kārenas mātes brālis, viņai seksuāli uzmācās. Bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem, lai sieviete spētu pārvarēt bailes/iekšējās pretrunas un beidzot atklātu visus par tēvoča noziegumiem.
Vardarbība notika, kamēr viņš lasīja viņai pasakas, turklāt, viņas brālis Kevins, kurš tolaik bija četrus gadus vecs, atradās tajā pašā istabā. Situācija saasinājās vēlāk, kad Kārena bija 9 gadus veca, Langdeils viņu izvaroja.
Viņa vairāk kā divdesmit gadus klusēja par notikušo un tagad, kad Langdeilam pašam ir bērni, viņa atklāja pāridarījumus, jo baidījās, ka viņš kaut ko līdzīgu nodarīs saviem bērniem.
Langdeilam 2011. gadā piesprieda 18 gadu ilgu cietumsodu un tagad Bilingsleja ir atteikusies no tiesībām uz anonimitāti, lai dalītos ar savu stāstu.
Runājot par to kā sākās seksuāla vardarbība, viņa paskaidroja: „Manai mammai ir liela ģimene, tādēļ tēvocis bieži nāca, lai mūs pieskatītu. Tas nebija dīvaini, ka viņš bieži ar mums atradās dzīvoklī.”
Kad viņa bija sešus gadus veca, tēvocis sāka viņai pieskarties, pirms gulētiešanas.
„Viņš man pieskārās ar savām netīrajām rokām, kamēr mans brālis, Kevins, gulēja tajā pašā istabā,” viņa pastāstīja.
„Es vienkārši nesapratu, kas ar mani notiek. Man tas nepatika un, kad es sapratu, es mēģināju viņu apturēt, bet tas ir tik grūti, jo viņš ir daļa mūsu ģimenes.”
„Es baidījos doties gulēt. Mamma vienkārši domāja, ka vēlos ilgāk palikt nomodā, kad es ar viņu cīnījos, lai nedotos gulēt. Es biju pārāk jauna, lai kaut ko iesāktu un es pat nezināju kas notiek. Es tikai zināju, ka man tas nepatīk.”
Kad Bilingsleja bija deviņus gadus veca, viņš sāka viņu izvarot un šie pāri darījumi turpinājās vairākus gadus, jo viņai bija bail kādam par to pastāstīt.
Viņa atklāja: „Es nevarēju aizmigt, es vairākas reizes pieslapināju gultu. Kādu brīdi es pat neēdu. Mans tēvs atrada neatvērtas pusdienu kārbiņas, ko biju paslēpusi aiz skapja.”
„Mani vecāki tobrīd šķīrās un visi domāja, ka es par to esmu uztraukusies. Viņš izmantoja situāciju un turpināja mani izvarot. Viņš to darīja aptuveni reizi nedēļā. Es centos no viņa izvairīties, es sāku viņam sist. Es vienkārši izskatījos pēc uztraukta pusaudža.”
15 gadu vecumā Bilingsleja ievācās atsevišķā dzīvoklī, kopā ar draudzeni, bet smagais pārdzīvojums turpināja apsēst viņas prātu un viņa pārdozēja ar medikamentu lietošanu un 6 dienas pavadīja komā.
Viņa pastāstīja: „Šīs atmiņas mani turpina vajāt. Pēc gadiem ilgiem pāridarījumiem, es jutos bezvērtīga. Katru reizi, kad aizvēru acis, es redzēju, ka Jans atrodas uz manis, viņš svīst un elso.”
Pēc tam, kad viņa atkopās no medikamentu pārdozēšanas, viņa turējās tālāk no notikumiem ģimenē un viņai izdevās atstāt aiz muguras šaušalīgo pāridarījumu virknējumu.
„Man izdevās atsvešināties no viņa, bet pagāja daudzi gadi, līdz es varēju doties uz policiju,” viņa piemetināja.
Vēlāk, 2008. gadā, viņa satika savu līgavaini, Čārliju Kolbertu, un pateicoties viņa atbalstam, viņai izdevās stāties pretī notikušajam.
Kā pati Bilingsleja pastāstīja, viņai bija grūti izveidot attiecības, bet Čārlijs viņai ļoti patika.
„Es izlēmu, ka man jābūt atklātai pret viņu un tad nu es pastāstīju, ka mani izvaroja. Viņš ar mani par to runāja, un es sapratu, ka viņam varu uzticēt jebko.”
Pāris ievācās kopīgā dzīvoklī un vēlāk, kad kāds cits tēvocis Bilingsleju apciemoja, viņa uzzināja, ka Langdeilam ir bērni.
„Man kļuva pretīgi, viņš taču varēja ko tādu nodarīt arī saviem bērniem. Ja es neko nebūtu lietas labā darījusi, tas varētu notikt arī ar vēl kādu citu,” viņa paskaidroja.
Bilingsleja saņēmās, piezvanīja mātei un pastāstīja ko viņas brālis ir nodarījis un tad viņa piezvanīja policijai.
Beidzot, 2011. gadā, 52 gadus vecais Langdeils parādījās Bristoles tiesas priekšā, un par trim izvarošanām un 11 seksuāliem uzbrukumiem, viņam piesprieda 18 gadus ilgu cietumsodu.
Bilingsleja papildināja: „Bija grūti, bet pēc tam, kad viņš nonāca aiz restēm, es varēju normāli dzīvot tālāk.”
Viņa ļoti priecājās, ka Kolberts vēlāk viņu bildināja, un tagad viņi varēs apprecēties un dibināt savu ģimeni.
„Viņš atņēma manu bērnību, bet viņam neizdosies atņemt man nākotni,” tā viņa sacīja par Longdeilu..
Šobrīd Bilingsleja vietnē Facebook ir izveidojusi īpašu atbalsta grupu ar nosaukumu „Cilvēki, kas bērnībā cietuši no seksuālas vardarbības”.
Viņa uzstāj, ka nav jāgaida, bet tūliņ pat jārīkojas, lai pāridarītāji stātos likuma priekšā un saņemtu atpakaļ pēc nopelniem.
Tas ir tik skumji, ka šādi gadījumi jau paliek vien vairāk un vairāk. Man pašai maza meita un brīžiem pat jāsatraucas vai var uzticēt miesīgam tēvam kur nu vēl kādam citam. Bail veidot attiecības, jo kas zina ar ko kopā dzīvo. Bērns man ir pirmajā vietā.
Vai tiešām tiem tēviņiem nekas nav svēts, ka jaaiztiek bērns, kurš nav spējīgs sevi aizstāvēt. Un kuram visa dzīve sabojāta. Nevienam nav tiesības kādam to nodarīt.
Un vecākiem arī jāpievērš uzmanība tādiem signāliem. Mātei vajadzēja redzēt, ka ar bērnu nav kaut kas kārtībā izskatās, ka nebija tādas attiecības, ka bērns varēja uzticēies. Vajadzēja parunāt, noskaidrot, jo kā meitene rakstīja bija izmaiņas viņas uzvedībā.