Katja – pēc izskata pavisam parasta topošā māte. Bērniņus ļoti gaidīja, uztraucās par viņiem, jautāja ārstiem visādus jautājumus – viss normas robežās.
Dzemdību namā viņa ieradās nedaudz agrāk kā nepieciešams, jo, esot stāvoklī ar dvīņiem, ārsti nolēma nodrošināties un novērot viņu. Ievietoja “uz saglabāšanu”.
Kontrakcijas viņai sākās naktī – ciesties Katja pavisam nemācēja un “uzlika uz ausīm” visu dzemdību nodaļu. Bet ne tādas vien ir redzētas, tādēļ piecos no rīta pasaulē parādījās pirmais mazulis – puisītis. Un 5.15 parādījās otrā mazulīte.
Abi mazuļi bija pilnīgi veseli, ja neskaita to, ka meitiņai uz vaiga bija liela tumša dzimumzīme.
Pirmo rokās viņa paņēma tieši meitu, ielūkojās un ar pārgrieztu seju atdeva meitu atpakaļ ārstei. Tad paņēma dēlu, uzmanīgi izpētīja un apskāva.
Mēs pārbijāmies, bet noklusējām. Dīvaina gan uzvedība, nu bet labi, kā ir tā ir. Tikai no rīta izrādījās, ka viss nav labi gan – Katja no rīta uzrakstīja atteikumu no meitas.
Pirmkārt viņu pameta mazulīšu tevs, tādēļ nasta ar diviem bērniem būs par grūtu. Un otrkārt, ko man darīt ar tādu meitu? Labi, vēl ja puisim tā, bet meitai. Kauns liels, visi rādīs uz viņu ar pirkstu, un pie reizes uz mani arī!
Pateikt ka mēs bijām šokā ir burtiski nepateikt neko! Mēģinājām visādi pierunāt un izskaidrot, tā tikai dzimumzīme, no kuras viegli atbrīvoties, bet nekā! Visticamāk, šis pleķis kalpoja tikai kā iemesls, lai atteiktos no bērna.
Jau nākošajā dienā nodaļā ieradās jaunietis ar savu meiteini. Kā izrādās, šis jaunietis bija onkulis mazulītei.
Viņi nolēma ņemt mazulīti sev, neatstājot viņu likteņa varā! Protams jauniešiem nācās savākt un nokārtot daudz dokumentu, bet viņi tika galā! Un mazulīte nonāca radniecīgā mājā, nevis mazuļu patversmē!
Avots: