Šis ir stāsts par kādu vīrieti, kuram nācās piedzīvot ko pavisam neparastu savā četrvietīgajā vilciena kupejā kopā ar pārējiem 3 ceļabiedriem…
Kāds vīrietis kavēja vilcienu, taču pēdējā brīdī paspēja tajā ielēkt, kamēr tas bija tikai uzsācis kustību, izbraucot no perona. Viņš aizelsies devās uz savu četrvietīgo kupeju, zinot, ka viņu tur jau sagaidīs 3 ceļabiedri, un cerēja, ka priekš viņa brīvs būs palicis kāds no augšējiem “plauktiem”, jo viņam nepatīk, ka viņu traucē, savukārt augšējos “plauktos” ir salīdzinoši liels miers. Viņam par prieku, tieši viens no augšējiem plauktiem bija brīvs.
Ienākot kupejā viņš apskatīja savus ceļabiedrus – mamma ar dēlu, un sieviete, kas lasa grāmatu – ar šiem cilvēkiem viņš pavadīs tuvākās pāris stundas, nakti un nākamo rītu. Zēnu sauca Mihails, viņam bija 10 gadu. Šis zēns bija no miera mikām – “pielaizīts” kā saka, apaļīgs un manāms mammas dēliņš. Viņš bija iekārtojies uz viena no apakšējiem plauktiem. Mihaila mamma bija nervoza sieviete, kura no dēla nebija gatava atkāpties ne soli un pat savus puņķus neļāva viņam pašam sev noslaucīt apzinīgā 10 gadu vecumā – mīļā miera labad, Mihails savai mātei visur piekāpās un vienmēr darīja, ko lika, pretīm nerunājot. Viņas vieta bija augšējā plauktā virs dēla, bet viņa vēlējās gulēt uz apakšējā plaukta pretīm viņam, taču laikam kupejā pirmā ienāca sieviete, vecumā tā ap 20, kura šķietami dzīvoja savā pasaulē jeb Miss Dzen, kā vīrietis viņu iesauca, jo viņa nerunāja, bet tikai lasīja savu grāmatu un attiecīgi viņas vārdu izdibināt nebija iespējams. Viņā bija aizņēmusi otru apakšējo plauktu, uz kura labprāt gulētu nervozā mamma.
Mamma ar dēlu vienmēr knosījās – tad centās iekārtoties, tad rakājās pa savām somām, bet meitene ne uz ko nereaģēja – sēdēja uz sava plaukta un lasīja. Mammai līdzi bija daudz somu un viņa tām šķietami nevarēja atrast piemērotu vietu. Viņa visbeidzot uzlika vienu no somām uz meitenes plaukta, sāka pa to rakāties un tādā ultimāta tonī viņai saka: “Meitiņ, tu taču neiebilsti samainīties ar plauktiem, lai es būtu blakus savam bērnam?”, un meitene pavisam mierīgā, pat pārāk mierīgā tonī, nepaskatoties sievietei virsū, atbildēja: “Iebilstu…”
Mamma acīmredzot nebija gaidījusi tādu atbildi, bet nesteidzās likt mantas atpakaļ somā: “Man ir jāseko līdzi manam Mišiņam, mazums viņam kaut kas notiks, bet man no augšas līst lejā būs ilgi. Varbūt nestrīdēsimies un vienkārši samainīsimies?”, viņa mēģināja vēlreiz. Meitene atbildēja pārliecinoši, bez paskaidrojumiem, bet mierīgi: “Nē nemainīsimies…”. Miss Dzen nolaidās pusguļus, pagriezās ar muguru pret viņu un vai nu nejauši vai nu ar nodomu, bet nogūlās, uzliekot savu roku uz nervozās mammas ceļojumu somas kā uz spilvena, un turpināja lasīt savu grāmatu. Vīrietis jau domāja, ka ar to bija beidzies viņa mierīgais brauciens, un tā arī bija – atmosfēra starp abām sievietēm bija nokaitēta.
Mamma parāva savu somu no meitenes rokas apakšas un nolika to uz sava dēla plauktu. Meitene uz sava plaukta izgūlās pilnā garumā. “Maita mazgadīgā” – zēna mamma apvainojusies uzlīda uz sava plaukta. Viņia pēc pavisam neilga brīža it kā no rokas izkrita matu suka, kas par brīnumu trāpīja tieši Miss Dzen pa pieri. Tas viņu neatturēja no lasīšanas – viņa vienkārši nometa to matu suku uz grīdas.
Nervozā mamma turpmākās divas stundas burkšķēja, ik pa 5 minūtēm uzkrītoši līda lejā no sava plaukta, lai noslaucītu Mihaila degunu, kas izskatījās nemaz puņķains nebija un lai pieregulētu sildītāju un atpogātu/aizpogātu viņa vesti pēc vajadzības. Kad viņa saprata, ka arī tas uz lasošo jaunkundzi nestrādā, tad viņa uzlīda atpakaļ augšā un aizsnaudās.
Tad pāris tundas bija miers un vīrietis varēja mierīgi pasēdēt ar Mihailu un uzspēlēt “duraku” un kuģu kauju. Puika bija patīkams ceļabiedrs, viņu vienkārši nomocīja mamma ar savu hiperaprūpi. Kad mamma pamodās, tad sāka nervozēt, ka viņas dēls mirst badā, lai gan vīrietis ar Mihailu bija paspējuši apēst katrs pa pāris cīsiņiem mīklā, kamēr viņa gulēja. Zēns tikai noraustīja plecus un samierinājās, ka tūlīt atkal būs jāēd pat tad, ja negrib.
Miss Dzen aizgāja uz labierīcībām, un tikmēr nervozā mamma aizņēma visu galdiņu, un lielāko daļu no meitenes plaukta, lai viņa ar dēlu varētu piesēst un paēst vakariņas. Meitenei atnākot atpakaļ, nervozā mamma uzreiz uzrūca: “Galdiņš šeit ir tikai viens un mums ir tiesības apsēsties uz abiem plauktiem, lai varētu paēst.” – meitene nelikās traucēties un apsēdās uz sava plaukta brīvas vietas, lai varētu turpināt lasīt.
Kad Mihails jau vairs nespēja apēst visu to, ko mamma viņam liek, nolēma pacienāt Miss Dzen ar vārītu olu. Kad zēns pastiepa roku meitenes virzienā un meitene tik tikko pieskārās olai, mamma iedunkāja dēlu un uzsita meitenei pa roku. Meiteni acīmredzot saniknoja tas, ka viņu fiziski aizskāra jau otro reizi šī brauciena laikā un pateica: “Šeit viss ir jūsu” un noslaucīja abus savus pirkstus, kuri bija pieskārušies olai, nevozās mammas svārkos…
Pāršķir lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk!