Aukstais aprēķins aiz “pateicīgā” smaida
Pagāja trīs gadi pēc šķiršanās. Man bija četrdesmit trīs, kad manā dzīvē parādījās Jana. Viņa bija ieradusies Rēzeknē no citas mazpilsētas, strādāja par grāmatvedi un šķita tieši tāda pati – “vienkārša, mierīga, orientēta uz ģimeni”.
Es sev teicu: “Toreiz ar Mirdzu man vienkārši nepaveicās ar raksturu, nevar būt, ka visas ir tādas.” Mēs apprecējāmies, mums piedzima dēls, un viss atkārtojās kā pēc iepriekš saskaņota scenārija.
Tiklīdz Jana sajuta materiālo stabilitāti un nostiprinājās darbā, viņas “laukmeitenes” pieticība izgaisa. Viņa paziņoja, ka esmu palicis uz vietas, kamēr viņa ir “izaugusi”. Atkal šķiršanās, atkal pusi no mana otrā īpašuma (ko biju mantojis no vecākiem) paņēma viņa, un atkal sieviete atgriezās dzimtajā pusē kā patstāvīga uzņēmēja.
Tagad, rūpīgi analizējot abas savas laulības, es saskatu pavisam skaidru un sistemātisku darbības mehānismu. Meitene no provinces ierodas pilsētā ar vienu vienīgu ceļasomu un milzīgu apņēmību šeit par katru cenu nostiprināties.
Tā kā viņai sākotnēji nav ne naudas, ne ietekmīgu sakaru, viņa mērķtiecīgi meklē vīrieti, kurš ir vecāks, dzīvē stabilāks un, pats galvenais, kuram jau pieder savs nekustamais īpašums.
Sākumā viņa spēlē “vienkāršo un pateicīgo”, līdz ir sasniegts mērķis: laulība, pilsētas adrese un bērns. Bērns šajā shēmā ir “drošības spilvens” – alimenti un likumiskās tiesības uz kopīgo mantu gadu desmitiem uz priekšu.
Tiklīdz viņa nostiprinās materiāli un iegūst pieredzi, vīrietis vairs nav vajadzīgs – viņš savu “tramplīna” funkciju ir izpildījis.
Kāpēc pilsētnieces tomēr ir godīgākas
Šodien es saprotu, ka tās “izlutinātās” pilsētas sievietes, no kurām es baidījos, vismaz bija godīgas savās vēlmēs. Viņas uzreiz pateica: “Es gribu dāvanas, es gribu restorānus, es gribu šādu dzīves līmeni.”
Tu uzreiz zināji, ar ko rēķinies. Bet šīs “vienkāršās” meitenes spēlē teātri gadiem ilgi. Viņas nēsā pateicības masku tik ilgi, kamēr dabū savu tiesu no tava pīrāga.
Vīrieši, neuzķerieties uz šo pasaku par vienkāršību. Ja sieviete ir kopā ar jums tikai tāpēc, ka jūs viņai nodrošināt labāku dzīvi, nekā viņa varēja atļauties pati, viņa jūs pametīs tajā pašā mirklī, kad pati iemācīsies nopelnīt.
Viņa nekad nav mīlējusi jūs – viņa mīlēja to drošību un iespējas, ko jūs pārstāvējāt. Es šobrīd dzīvoju viens, maksāju lielus alimentus un redzu savus bērnus tikai pēc grafika, kamēr viņas dzīvo savās pilsētās mājās, kas nopirktas par manu naudu.
Vai arī jūs esat jutuši, ka partneris jūs izmanto kā pakāpienu? Vai uzskatāt, ka dzīvot ar vīrieti mantas dēļ un tad aiziet ar pusi īpašuma ir izdzīvošanas stratēģija vai tomēr nodevība? Dalies ar savu viedokli komentāros!
