Septiņnieks sevī slēpj gan noslēpumu, gan zināmu nemieru — tas simbolizē ciklu, kas, šķiet, iepriekš nolemts. Septiņu gadu periodi dzīvē atkārtojas kā pēc neredzama mehānisma, it kā kāda neredzama roka virzītu laiku un čukstētu: “Laiks atskatīties uz paveikto.”

Mēs visi esam pieredzējuši sarunas, kas šķiet kā purvs — jo vairāk centies tikt ārā, jo grūtāk kļūst. Dažkārt glābiņš nav vārdu daudzumā, bet tas, ko nolemjam neizpaust.

Par draudzību mēdz runāt mazāk nekā par mīlestību, taču tā ir tikpat nozīmīga. Tieši draugi bieži ir tie, kas paliek līdzās gan grūtos brīžos, gan priekos, gan tad, kad pašam viss šķiet neskaidrs. Patiesa draudzība ir kā spogulis, un tās zaudējums var būt ļoti jūtams.