Mazo Aleksandru, noraudājušos un apčurājušos, atveda atpakaļ uz to pašu bērnu namu. Viņš apskatījās apkārt un ātri ieskrēja stūrī, notupās un ar rokām aizsedza seju. Viņš sāka raudāt, jo bija nobijies un skuma pēc vecākiem un mājām.
Gāja dienas un neviens viņam pakaļ neatbrauca. Viņš nerunāja un nespēlējās ar citiem bērniem. Tikai raudāja. Viņš nemaz nenojauta, ka tā nebija vienīgā reize, kad viņu, neaizsargātu dvēselīti šādi pameta. Bija tikai viena auklīte Aļona, kas varēja piedabūt viņu nedaudz paēst. Viņai Aleksandra vārds un uzvārds likās pazīstams – Aļona saprata, ka tas bija tas pats bērns, par kuru visi priecājās, ka viņu adoptēja tik ātri. Viņai bija Aleksandrs ļoti žēl, taču tieši tikpat žēl viņai bija arī pārējos likteņa pabērnus, kas nonākuši bērnu namā, pamatā cilvēku bezatbildības dēļ.
Kā tikko Aleksandrs jau bija sācis aprast ar jaunajiem dzīvošanas apstākļiem bērnu namā, viņu adoptēja. Adoptēja pareizticīgās konfesijas mācītājs un viņa sieva, pēc tam kā avīzē izlasīja šo stāstu. Viņu ģimenē jau bija pieci bērni, taču viņi ne mirkli nešaubījās, ka savas mājas un sirds siltumu varēs izdalīt arī uz sešiem bērniem.
Lasi vēl: Vientuļais 6 bērnu tēvs Antons atklāti par to, kā veidojās viņa attiecības ar jauno sievu;Es uz satikšanos paņēmu līdzi visus savus bērnus; lai redz uz ko parakstās
Kas attiecas uz Svetlanu un Sergeju, viņu ģimenes laime nebija ilga. Svetlanai bija smagas dzemdības – viņa piedzemdēja nedzīvu bērnu un pati dzemdībās nomira. Savukārt Sergejs, nevarot samierināties ar sievas un mazuļa zaudējumu nodzērās, zaudējot gan darbu, gan dzīvokli, gan vēlmi dzīvot.
Avots: ofigenno.com
