“Kādas skolnieces mamma pienāca man klāt un sāka skaidrot, kāpēc viņas meita kādu laiku nebija nākusi uz skolu. Šī meitene bija ļoti draudzīga, gudra, skaista un zinātkāra jauna sieviete, taču viņa plānoja izdarīt pašnāvību. Par laimi, notikuma brīdī viņu apturēja policija. Viņa bija izdzēsusi visus sociālo tīklu kontus, uzrakstījusi atvadu vēstules, un gatava atstāt šo pasauli.”
Britnija stāsta, ka viņas abas ar meitenes mammu sarunas laikā nespēja valdīt asaras.
Viņa jutās bezspēcīga, un tāpēc jautāja, vai drīkst aizrakstīt vēstuli uz slimnīcu, un meitenes māte atbildēja, ka tas būtu ļoti jauki.
Meitene saņēma vēstuli un, to lasot, sāka raudāt. Tad viņa jautāja savai mammai: “Kā kāds var teikt tik labas lietas par mani? Es nebiju domājusi, ka kādam pietrūkšu, ja manis vairs nebūs”.
To uzzinot, Britnija saprata, ka bija ļoti tuvu tam, lai kāds no viņas skolēniem izdarītu pašnāvību. Tāpēc turpmāko divu mēnešu laikā viņa uzrakstīja vēstules katram skolēnam – vairāk nekā 100 – un pastāstīja, kas katrā no viņiem ir īpašs un unikāls.
Britnija stāsta, ka, viņasprāt, pašnāvību skaits turpina pieaugt, jo uz bērniem tiek izdarīts spiediens – viņiem ir jābūt veiksmīgiem un jātiecas būt labākajiem.
Beigās viņa sniedz padomu ikvienam: “Mums visiem ir jāatceras, ka katrs cilvēks ir unikāls un tas viņus padara īpašus. Tā vietā, lai to mainītu, mums tas jāapzinās, jo tikai visi kopā mēs varam kaut ko mainīt un glābt dzīvības!”
Avots: mirror.co.uk
