Pēc tam mamma vēl stāsta. Viņas nodaļā nesen dzemdēja meitene. Meitenei 25 gadi, viņai ir oligofrēnija (garīga atpalicība). Atnāca vecāki, viņi ir meitenes aizbildņi. Raud. Vecāki normāli veseli cilvēki, tā nu sanāca, ka viņiem tāda meita piedzima.
Mācījās speciālā skolā, tur iepazinās ar zēnu. Abiem 25, bet attīstības ziņā 10. Visi zināja, ka viņiem ir attiecības. Ārsti sacīja, ka pie tādas saslimšanas abiem kā minimums ir neauglība un nav par ko satraukties.
Piedzima zēns. Neliela auguma, bet vesels. Deviņdesmit procenti, ka viņam ir tas pats, kas viņa vecākiem. Atbrauca jaunizceptā vecmāmiņa un vectētiņš. Viņi raud. Raksta iesniegumu par atteikšanos no bērna. Viņiem nav daudz laika līdz pensijai, visu mūžu vilkuši slimu bērnu, lielas naudas nav.
LASI VĒL: “Un meita ir neglīta – visa tevī!” – sacīja vīramāte
Meitenei invaliditātes pensija ir nepilni 50 eiro. Kur lai vēl ņem? Vecāki sacīja: “Mēs nomirsim, kam lai atstāj tos trīs? Meitene taču nepratīs ar bērnu tikt galā. Tas atkal viss ir uz mums. Bet mēs jau tā visu dzīvi šādi dzīvojam! … Kur mēs viņu paņemsim???”
Paņēma.
Mamma stāstīja, ka vecvecāki sākumā tomēr uzrakstīja atteikumu. Bet pēc tam mamma (tā, kura dzemdēja) atnāk pie bērnu nodaļas durvīm, stāv un gaudo. Runā ne pārāk labi, bet stāv un gaudo. Viņai nāk piens. Sāka barot bērnu. No rokām neizlaida.
Kā izņēmumu palātā ielaida arī mazuļa tēvu. Abi divatā stāvēja pie bērna, glāstīja viņu, kaut ko viņam teica. Sievietes iznāca no palātas, asaras acīs. Oligofrēnija… Kāda starpība. Viņi taču ir cilvēki.
Kad viņu ar bērnu izrakstīja, uzdāvināja visiem nodaļas ārstiem torti. Tādu milzīgu un varenu torti. Bet uz tās bija rakstīts: “Lai Dievs jūs sargā”. Mana mamma stāv un saka: “Nu kā tādu, lai sagriež?”