Mana vecmāmiņa vienmēr stāstīja, ka lielo Ļeņingradas blokādi (tagad Sanktpēterburga) un badu viņa (un arī mana mamma) varēja pārciest tikai pateicoties mūsu kaķim Vasjam. Ja ne šis rižais huligāns, mana vecmāmiņa un mamma būtu nomirušas no bada -tāpat kā daudzi citi pilsētā.
Katru dienu Vasja devās medībās un nesa mājās peles vai pat lielu, resnu žurku. Vecmāmiņa pelas notīrīja un no tām pagatavoja sautējumu. Bet no žurkām iznāca labs gulašs.
Turklāt kaķis vienmēr sēdēja blakām un gaidīja ēdienu, bet naktīs visi trīs gulēja zem vienas segas, un kaķis viņas sildījis ar savu ķermeni.
Tuvojošos bombardēšanu kaķis sajuta pat ātrāk nekā bija izziņoja gaisa trauksmi. Šādos brīžos viņš sāka griezties uz riņķi un sērojoši murrāt, un vecmāmiņai bija laiks, lai savāktu lietas, ūdeni, mammu, kaķi un izskrietu no mājas. Kad ģimene devās uz bumbu patversmi, kaķi gluži kā ģimenes locekli ņēma līdzi un uzmanīja, lai ar viņu nekas nenotiek.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
