Bads bija briesmīgs. Vasja bija izsalcis un izdilis kā visi citi. Visu ziemu vecmāmiņa savāc drupatas putniem, bet pavasarī viņa ar kaķi izgāja medībās. Vecmāmiņa izbēra drupatas, un kopā ar Vasju sēdēja un gaidīja putnus. Vasjas lēciens vienmēr bija pārsteidzoši precīzs un ātrs. Vasja badojās kopā ar mums un viņam nebija pietiekami daudz spēka, lai noturētu putnu. Kad viņš satvēra putnu, vecmāmiņa izskrēja no krūmiem un viņam palīdzēja. Tā ka no pavasara līdz rudenim viņi ēda vēl arī putnus.
Kad beidzās blokāde un parādījās vairāk ēdiena, arī tad vecmāmiņa kaķim atdeva pašu labāko gabalu. Maigi viņu glaudīja, sakot: “Mūsu barotājs.”
Vasja nomira 1949. gadā, vecmāmiņa viņu apglabāja kapsētā, un, lai kapu nenolīdzinātu, uzlika krustiņu un uzrakstīja Vasīlijs Bugrovs. Jau vēlāk līdzās kaķim mamma apglabāja vecmāmiņu, bet tad es apglabāju tur arī savu mammu. Tā nu viņi visi trīs tur guļ kopā, gluži kā senāk kara laikā zem vienas segas.
Avots: vk.ru
