Daudzi par šo spīdzināšanas metodi nemaz nav dzirdējuši, tomēr izrādās, ka tā ir visļaunākā, traumējošākā un varmācīgākā metode, kādu cilvēce piedzīvojusi.
Protams, tā nav tik pretīga kā, piemēram sēdināšana uz mieta vai skalpu griešana.
“Baltā istaba” ir daudz viltīgāks un psiholoģiski spēcīgāks sodīšanas veids.
Ieslodzīšana vientuļnieka kamerā ir efektīvs soda veids, jo tas liek soda izcietējam zaudēt jebkādu realitātes un veselā saprāta sajūtu. Šajā gadījumā ieslodzīto piespiež sajust ekstrēmu maņu zudumu un izolāciju līdz pat robežai, kad cilvēks pilnībā zaudē savu personīgās identitātes apziņu.
Tas darbojas šādi:
Kad ieslodzītais tiek spīdzināts “baltajā istabā”, viņš tiek ievietots noslēgtā kamerā, kurai ir baltas sienas. Palagi, cietuma drēbes, durvis, apgaismojums un viss pārējais arī ir baltā krāsā. Pasniegtais ēdiens arī ir baltā krāsā – tie ir vārīti baltie rīsi. Maņu zudums tiek ietekmēts ne vien ar balto krāsu, bet arī ar pilnīgu klusumu. Kameras sienas ir skaņu izolējošas kā no telpas ārpuses, tā no iekšpuses. Spīdzināšanai pakļautais tiek turēts izolētībā un viņam nav ne mazākās iespējas ar kādu sarunāties. Lai izmantotu labierīcības, ieslodzītajam zem durvīm jāpabāž balta lapiņa. Apsardzes darbiniekiem tiek izsniegtas speciāli pielāgotas čības ar polsterētu pazoli, kuras slāpē pārvietojoties izdotās skaņas, tas nozīmē, ka ieslodzītais arī šajā gadījumā dzird tikai sevis izdotās skaņas.
Vai tu spēj ko tādu iedomāties? Šī sajūta ir līdzīga sirreālam murgam, kura laikā krīti bezdibenī, tikai šajā gadījumā tu nevari pamosties. Vienīgās skaņas un sabiedrība sev esi tu pats un tavas domas. Tomēr tiklīdz tavs veselais saprāts zūd, to dara arī viss pārējais.
Kam gan tiek izmantota šī šausmīgā spīdzināšanas metode? Saņemti ziņojumi par tās izmantošanu Īrijā un Venecuēlā. Zināms, ka “baltās istabas” spīdzināšanas metode pielietota arī Irānā, tur spīdzināšanai tika pakļauti žurnālisti, kuri oficiālas tikšanās laikā apšaubījuši Irānā valdošo varas iekārtu. Viens no spīdzinātajiem bija Amirs Fakhravars, kurš šo metodi atzina par necilvēcīgu un apdullinošu. Spriežot pēc ziņojumos paustās informācijas, aizturētais zaudēja identitātes sajūtu, aizmirstot kas viņš ir, kā arī nespējot vairs atcerēties savus paziņas un tuviniekus. Amirs piemetina: “Es tur pavadīju astoņus mēnešus un pēc pieredzētā es nespēju atcerēties ne savas mātes, nedz tēva seju. Kad mani izlaida no ieslodzījuma, es vairs nebiju normāls cilvēks.”
Lasi vēl: Ko nozīmē būt pacientei spīdzināšanas klīnikā, kas ‘ārstē’ homoseksualitāti (+FOTO)
Ar to vēl nekas nebeidzas. Brīdī, kad ieslodzītais kļūst viegli ievainojams, cietuma uzraugi iestāsta aizturētajam melus par ārpasauli un to, kas tur notiek. 2004. gadā veiktā telefonsarunā ar cilvēktiesību uzraugiem irāņu žurnālists Ibrahims Nabavi stāsta par “baltajā istabā” īstenoto spīdzināšanu: “Kopš es tiku nošķirts no Evina, es nespēju iemigt bez miegazāļu palīdzības. Tas ir šausmīgi. Vientulība nekad tevi tā arī nepamet, vēl ilgi pēc tā, kad esi “brīvs”. Ikvienas durvis, kas aizvērtas tev aiz muguras…tieši tādēļ mēs to dēvējam par “balto spīdzināšanu”. Viņi iegūst to, ko vēlas, bez jebkādas fiziskas iespaidošanas. Viņi par tevi zina gana daudz, lai kontrolētu tevis iegūto informāciju: viņi var likt tev noticēt, ka esošais prezidents ir atkāpies no amata, ka pie viņiem ir tava sieva un ģimene, ka kāds, kuram tu uzticies visu par tevi atklājis. Tu sāc salūzt. Un tiklīdz tu salūzti, viņi pārņem kontroli pār tevi. Un tu atzīsties.”
Izklausās visnotaļ baisi. Par laimi Amiram un Ibrahimam izdevās izbēgt, lai gan citiem ieslodzītajiem tik ļoti nav paveicies. Tiesa, Amirs joprojām nespēj aizmirst šausmas, ko piedzīvoja ieslēgts “baltajā istabā”. Lai arī tā nav šaušalīgākā metode un tās ietvaros netiek izmantots sāpju nodarīšanas paņēmiens, spīdzināto pārciestais liek domāt, ka jebkura cita veida spīdzināšana būtu daudz paciešamāka. Vai tu spēj iedomāties, kā ir stundu pavadīt tukšā istaba bez jebkāda veida prāta stimulācijas objektiem? Tagad iedomājies tādu pat scenāriju, kas ilgst dienu, nedēļu un mēnesi, vai pat vairākus. Zināmi gadījumi, kad ieslodzītais pavadījis “baltajā istabā” pat veselu gadu.
Avots: sickchirpse.com