“Un tagad tu gribi, lai es nosedzu salmus no visām pusēm viņam? Labs ir. Paskaties šeit!”
Un Tas Kungs uzreiz izveidoja salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā kā riņķis noklājāsapkārt šīs sievietes dēlam, nošķirot viņu no visām briesmām, no visām kārdinājumiem un tajā pašā laikā no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls mēģina iziet cauri salmiem, bet velti. Dēls lauzās, mēģināja salauzt salmu gredzenu, tad nonācis izmisumā sadusmojās. Un galu galā viņš dabūja no kaut kurienes sērkociņus un pielaida uguni salmiem. Liesma uzliesmoja, un viss attēls nekavējoties sadūmojās.
“Dēliņ!” Kliedza sieviete. “Tūliņ steigšos tev palīgā!”
“Vai jūs vēlaties iemest ugunī vēl kādu salmu?” Tas Kungs jautāja.
“Paturiet prātā: jo vairāk salmu vecāki uzklāj, jo spēcīgāka ir vēlēšanās pārrauties tiem cauripar jebkādām izmaksām. Ja tas neizdodas, cilvēks pat var sākt izdegt dzīvs.”
Galu galā viņš nezina, kādas ir sāpes, un kāda ir izvēles brīvība, arī … Jūs domājat, ka tas ir salmu maiss, bet patiesībā tā ir problēmu soma. Tas satur visas šausmas, ko jūs jūtat, visas bailes, kas tevī dzīvo, visas bailes, kas jūs piepildījušas. Viss, par ko domājat un uztraucaties, ir spēcīgs un pieaug, jo jūs piešķirat tam enerģiju. Tāpēc jūsu slogs ir tik apgrūtinošs, un jūsu mugura ir tik nogurusi …
“Tātad, sanāk, man nav jārūpējas par manu dēlu?! Un to man sakāt Jūs, Kungs?”
“Rūpējaties – cik vien nepieciešams. Bet jums nevajadzētu uztraukties. Galu galā, man arī par viņu jārūpējas. Ļaujiet man arī paveikt savu darbu.”
Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es to saprotu, ir ticības jautājums …
Avots:
