mans

“Trīs, trīs, trīs vīri cēlas kaujā un droši cīnījās, no Daugavas līdz Gaujai par viņiem brīnījās…” – ‘meldiņš’, kas ikvienam asociējas ar Aleksandra Leimaņa “Vella kalpiem”. Filmu, kas caur vieglu humoru atainoja nopietnu sižetu. 

“Emīla nedarbi” – 1985.gada latviešu filma, kuru vismaz vienu reizi esam redzējuši mēs visi. Pašu Emīlu un viņa nedarbus mēs atceramies, arī nocitēt kādu no rindiņu no filmas droši vien varētu, bet vai atceramies Emīla mazo māsiņu Idu?

Tēva jeb Ulda Dumpja stingro saucienu: “Emīl!” no latviešu mākslas filmas “Emīla nedarbi” atceras ikviens. Atceramies arī viņa nedarbus, bet kā ar pašu blēņdari Emīlu – vai vēl atceries viņu?

“Maija un Paija” – filma, kas liek aizdomāties par tikumu un dzīves vērtībām. Gunārs Piesis sižetā liek mums iziet cauri veselai emociju gammai caur galveno varoni Maiju- sākot ar bēdām un uztraukumu, beidzot ar prieku. Bet kā Maija izskatās tagad?

Pat 41 gadu kopš tās iznākšanas, padomju komēdija “Likteņa ironija jeb Vieglu garu!” nebeidz priecēt skatītājus katru gadu Vecgada vakarā kādā no Latvijas TV kanāliem. Skatās to daudzi, bet sirdij vistuvākā tā, protams, ir tiem, kuru savus jaunības gadus pavadīja padomju laikā.

Gluži kā adventes laikā, gadu no gada skatāmies visas filmas “Viens pats mājās” daļas, tieši tāpat vēl joprojām katru Vecgada vakaru kādā no Latvijas TV kanāliem varam skatīties padomju komēdiju “Likteņa ironija jeb Vieglu garu!”. Pat 41 gadu pēc filmas iznākšanas, tā turpina priecēt gan jaunus, gan vecus. 

Ja būtu jānosauc kāda latgaļu filma, tad pirmā ko mēs visi drošvien nosauktu būtu “Cilvēka bērns” (“Cylvāka bārns”) un piedevām vēl spētu nocitēt kādu rindiņu no filmas. Bet vai vēl atceries tās galveno varoni Boņuku?

Sprīdītis, Latvijas spēlfilmu klasika, kas saņēmusi veselus 5 apbalvojumus laika posmā no 1986.-1988. gadam. Filma, kas atgādina, ka nekur nav tik labi kā mājās. Vai atceries galveno varoni, mazo cinīti, kas gāza lielu vezumu?

Ķermenis dažkārt var pateikt par cilvēku vairāk kā cilvēks pats par sevi var pastāstīt. Katram žestam ir jēga un ne vienmēr cilvēki tos spēj kontrolēt, kad gribas sevi nedaudz “izskaistināt” sarunu biedram. Ko par cilvēku var pastāstīt tas kā viņš sakrusto īkšķus?