Kopš bērnības Taņa draudzējās ar Andreju. Viņš vienmēr bija līdzās, vienmēr bija gatavas palīdzēt, viņš burtiski ieskāva Taņu ar savām rūpēm. Viņi kopā gāja uz skolu, divatā atgriezās atpakaļ, vairāk nevienu citu Andrejs nelaida Taņai tuvu klāt.
Vienīgais laiks, kad Taņa jutās brīvi, bija vasara.
Jo īpaši Taņu priecēja vasara šajā gadā.
Viņa iepazinās ar Mišu.
Taņa devās uz cietoksni, kas atrodas netālu no vasarnīcas, kur pavadīja savas vasaras brīvdienas, un pievienojās ekskursiju grupai.
Cietoksnis tika atjaunots un pie ieejas bija uzlikts ne pārāk uzticams tilts pāri gravai. Taņai bija bail pa to staigāt. Viņa stāvēja un skatījās vai nu dziļi gravā, vai uz tiltu, bet neuzdrošinājās spert pirmo soli.
-Dod roku! – Taņa izdzirdēja.
Puisis stāvēja uz tiltiņa, izstiepa viņai pretī roku un smaidīja.
Taņa ieskatījās viņa zilajās acīs un tajās burtiski noslīka.
Cik gan viņš skaists, – nodomāja meitene.
Viņi sarunājās, apmainījās telefona numuriem.
Izrādījās, ka Miša ir no citas pilsētas, bet uz Pēterburgu atbraucis iestāties koledžā. Viņš palika pie tantes, kas viņu vadāja ekskursijās pa Sanktpēterburgu un tuvējo apkārtni.
Taņa saskuma, kad uzzināja, ka Mišam ir jau 18 gadu.
Bet pēc tam nomierinājās, nolemjot, ka par to neko neteiks savai mammai.
31. augusta vakarā Miša pazvanīja Taņai un palūdza iznākt ārā uz 5 minūtēm.
Taņa izskrēja viņam pretī, gribēja apkampt.
Bet Miša viņu apturēja.
-Pagaidi, Taņa. Man nepieciešams kaut ko pateikt.
-Ko?
-Taņa, es atnācu atvadīties. Es neiestājos koledžā, un man ir biļete, lai rīt atgrieztos mājās.
-Kāpēc jābrauc prom? Tu vari pamēģināt iestāties nākamgad.
-Jā, nākamgad es atbraukšu, bet pagaidām man te nav ko darīt.
-Kā neko? Bet kā tad es?
-Tu mani gaidīsi?
-Es bez tevis nevaru.
-Es arī negribu šķirties, bet palikt nevaru.
Taņa ieķērās Mišam rokā.
-Miša, tu nevari mani atstāt. Paņem mani līdzi.
-Kā lai tevi paņemu? Es dzīvoju ar vecākiem. Tev uz skolu jāiet.
-Tev vajag mani glābt! Atceries, tu redzēji Andreju?
-Protams, atceros, tu teici, ka viņš ir tavs labākais draugs.
-Tas tā nav. Viņš visu laiku man seko. Bet nesen viņš draudēja, sacīja, ka es ļoti nožēlošu, ja nebūšu viņa. Saproti? Es no viņa baidos!
-Tu vecākiem esi par to teikusi?
-Jā, viņi man netic.
-Tu zini, kur viņš dzīvo? Iesim ar viņu parunāt.
-Tas nepalīdzēs. Tieši pretēji, var kļūt tikai sliktāk. Paņem mani sev līdzi, lūdzu. Neatstāj mani vienu briesmās.
Taņa raudāja.
-Labi, braucam. Es tevi pagaidīšu, ej pēc mantām.
Taņa bija pārliecināta, ka, ja viņa aizies mājās pēc mantām, tad, atgriežoties atpakaļ, Miša vairs nebūs.
-Nē, es neiešu pēc mantām, jo savādāk vecāki mani nelaidīs.
-Nu labi.
Mišas tanti pārsteidza Taņas parādīšanās.
-Tu ko, nestāstīji par mani tantei?
-It kā teicu.
Tante painteresējās, vai Taņai nav jābūt skolā, vai viņas vecāki zina, ka viņa gatavojas aizbraukt.
Taņa atbildēja, ka viņiem ģimenē ir sarežģīta situācija un vecākiem, visticamāk, ir vienalga, kur viņa ir.
Taņa pārdzīvoja, ka aizbraukšana var neizdoties, bet viss izdevās.
Viņa sēdēja vilcienā līdzās Mišam, viņai līdzi bija tikai maza somiņa ar pasi un kosmētiku, bet viņa jutās lieliski.