– Ļauj man ar viņiem (vīramāti un vīru) parunāt. Kā var izdzīt sievu un viņas mazuli uz ielas? neizpratni pauda Ievas tētis
Ieva nolika tējas tasi uz galda un atbildēja:
– Tēt, tev nevajag pie viņiem ne iet, ne zvanīt. Tu tāpat neko nepierādīsi. Mana meitiņa Elizabete nelīdzinās ne man, ne vīram, viņai ir rudi mati. Mans vīrs Ivars pats skaidri izlēma, ka es, tā teikt, esmu bērnu “sadzīvojusi” ārpus ģimenes. Arī viņa māte visu laiku par to atgādina, jo es viņai jau no paša sākuma nepatiku.
– Es skatos, ka gandrīz visas tavas mantas arī ir palikušas vīra dzīvoklī, teica mamma.
– Es paņēmu visu, kas bija mans. Vīramāte izmeta pa logu manu vējjaku un cepuri, es tās nepaņēmu, tās bija dāvanas no Ivara, lai viņš tās paņem. Viņš var tās atdot savai mātei vai jaunajai sievai, meita atbildēja.
Mēs savu draudzeni Zaigu esam pazīstamas jau ilgu laiku. Pirms jūs apprecējāties, viņa sapņoja savest kopā Ivaru un Viktoriju, savas draudzenes meitu, stāstīja māte.
– Nu, lūk, tad lai viņai arī uzdāvina dūnu jaku ar kapuci! atbildēja Ieva.
Viņa vēl ilgi kaut ko runāja, mēģināja smieties, bet dvēselē bija nepanesamas, trulas sāpes.
Vakarā Ieva ar vecākiem apsēdās skatīties filmu, taču atmiņas neļāva sievietei koncentrēties. Viņa nestāstīja vecākiem par dienu, kad Elizabete tika atvesta no dzemdību nama, jo nevēlējās viņus apbēdināt.
Toreiz Zaiga, skatoties uz savu mazmeitu, nekavējoties sāka žēloties:
Ivar, paskaties uz meiteni! Viņai ir rudi mati. Acīmredzot Ieva ir sagrēkojusi un tagad grib tevi apčakarēt! pauda Ievas vīramāte.
Tajā brīdī Ievai šķita, ka tas viss nenotiek ar viņu. Un šīs pazemojošās apsūdzības, ko vīramāte izmeta, viņa dzird sapnī, nevis patiesībā. Bet diemžēl tas nebija sapnis.
Jaunā sieviete bezpalīdzīgi paskatījās uz savu vīru. Bet viņš klusi apģērbās un izgāja no mājas. Ivars nebija mājās divas dienas, bet kad ieradās, teica:
– Tev ir divas stundas, lai savāktu savas mantas un atstātu manu māju!
Ieva klusēdama sakravāja mantas, bet tad ienāca vīramāte, kura burtiski nevarēja novaldīt prieku. Viņi plati smaidīja un periodiski citēja dažādus teicienus. Piemēram, ka viss, kas tiek slēpts, agri vai vēlu nāk gaismā.
Taču arī Ievas vecāki visu nepastāstīja meitai. Viņi slēpa faktu, ka kaimiņi bezgalīgi esot “mazgājuši viņu meitas kauliņus”, un katrs izdarījis savus pieņēmumus, no kā Ieva sadzīvojusi “bandu bērnu”.
Turklāt cilvēki nekautrējās un atklāti jautāja Ievas mammai, ar kādiem vīriešiem meita tiekas. Bija arī tādi, kas jaunās sievietes vecākus apsūdzēja par to, ka viņi neesot pareizi meitu audzinājuši.
Un kādu dienu Ievas tēvs Juris ieraudzīja, ka kāds viņa mājas vārtus ir nosmērējis ar darvu. Viņš noslaucīja vārtus un neko neteica ne tikai man, bet arī mammai.
Pēc filmas noskatīšanās Ieva paņēma Elizabeti rokās un devās uz savu istabu. Nolikusi mazulīti gulēt, viņa apsēdās gultā un lūkojās apkārt.
Bet šeit gandrīz nekas nav mainījies. Šeit ir pleds, ko mamma šuva ar savām rokām, un šeit ir lācītis, ko man uzdāvināja tētis, sieviete domāja.
Ieva aizvēra acis un viņai likās, ka nekas nav noticis. Ka viņa nav pametusi vecāku māju un nav satikusi ne Ivaru, ne viņa māti. Vienkārši tagad viņai bija mīļotā meitiņa un viņa ir mājās.
Tajā brīdī no ielas atskanēja balsis.
Vai varat iedomāties, Ieva kaut kur dabūjusi bandu bērnu un Ivars viņu izsviedis no mājas. Cilvēki saka, ka viņas mantas izmestas pa logu. Tagad viņa atnākusi pie vecākiem, tagad apkauno viņus, sacīja tante Tamāra.
Viņa vienkārši gribēja visus apmānīt. Meitiņa piedzima rudiem matiem. Ievai vispār nav kauna! Ne velti Zaiga bija pret šīm kāzām. Būtu Ivars apprecējies ar Viktoriju, bēdas nepazītu, piekrita pārdevēja Anna.
Ieva ar spēku aizcirtu logu. Ciematā tenkas izplatījās milzīgā tempā. Ieva apsedzās ar segu un izplūda asarās.
– Ivariņ, dēliņ, kāpēc tu neguli? jautāja Zaiga, ieejot virtuvē.
– Visādas muļķības sapņos rādās, drūmi atbildēja dēls.
– Jā, tāda nodevība tev jāpārdzīvi! Mans nabaga puika. Viss pāries. Un, lai kliedētu tavas drūmās domas, es piezvanīšu radiniekiem un uzaicināšu ciemos Viktoriju, viņa par tevi ļoti raizējas, sacīja Zaiga.
– Tev nevajag nevienu aicināt, īpaši Viktoriju. Es vienmēr esmu mīlējis tikai Ievu, Ivars atbildēja.
– Bet viņa taču tik neganti izrīkojās pret tevi, atgādināja māte.
– Mammu es visu atceros. Man vajag pabūt vienam, tāpēc rīt brauc uz savām mājām, puisis atbildēja.
– Nu, bet kā tev klāsies vienam pašam? Zaiga neapmierināta sacīja.
– Ar mani viss būs kārtībā! Ej gulēt, teica Ivars.
Kad mamma aizgāja, jauneklis izdvesa – turpmāk man vairs nevajadzēs izlikties stipram, bet sev pašam. Vīrieša acīs parādījās asaras, un viņš iegrima atmiņās par to, kad pirmo reizi ieraudzīja Ievu. Viņai toreiz bija tikai trīs gadi. Tad viņi sēdēja pie viena galda, bet skolas izlaidumā Ivars atzinās Ievai mīlestībā un pēc tam abi apprecējās.
Pienāca rīts, Zaiga, ieejot virtuvē, iesaucās:
– Tu tā arī neesi gulējis! Beidz domāt par to Ievu, viņa nav tā vērta! iesaucās Zaiga.
– Pietiek! skarbi iekliedzās Ivars.
Pēc pāris minūtēm viņš nokaunējās un turpināja:
– Piedod man par rupjību. Es nolēmu doties pie vectēva Valda.
– Kāpēc tev uz turieni jābrauc? māte sašutusi jautāja.
– Es atslēgšos no sliktām domām un palīdzēšu vectēvam, dēls atbildēja.
Pēc četrām stundām Ivars bija pie opīša Valda.
– Pastāsti man, kas noticis, jautāja vectēvs.
Ivars zināja, ka vectēvs vienmēr palīdzēs ar padomu. Apskāvis veco vīru, puisis viņam visu izstāstīja.
– Rudmate tu saki? smejoties jautāja Valdis.
– Es nesaprotu, ko es tev tik smieklīgi pateicu, Ivars aizvainoti sacīja.
– Ejam, es tev kaut ko parādīšu, to sakot, vectēvs devās uz istabu.
Viņs iedeva mazdēlam vecu fotoalbumu un teica:
– Paskaties uzmanīgi. Tie ir mani vecāki, viņi nomira, pirms tu piedzimi. Lai gan fotogrāfija ir melnbalta, bet paskaties vērīgi, kāda ir manas mātes matu krāsa.
Ivars ieskrēja savā dzīvoklī un uz sliekšņa jautāja mātei:
Lasi vēl: Tikai 4 sastāvdaļas, bet cik garšīgi. Svētku galda cienīga uzkoda
– Vai tu zināji, ka mana vecvecmāmiņa bija rudmate?
Zaiga iekoda lūpā un negribīgi atbildēja:
– Es zināju, bet tam nav nekāda sakara ar notikušo! Es tev teicu, lai preci Viktoriju, bet tu neklausīji!
Ivars paskatījās uz māti un klusi izgāja no dzīvokļa. Viņam ilgi bija jālūdz piedošana Ievai.
Pēc kāda laika sieva viņam piedeva, bet divus gadus vēlāk pārim piedzima rudmatains puiku, kuru nosauca vectēva vārdā – par Valdi.
Bet kā tev patika šis satriecošais stāsts un kā tu vērtē tā varoņu rīcību? Varbūt arī tavā dzīvē gadījies kas tamlīdzīgs? Būsim gandarīti, ja dalīsies savā pieredzē un/vai viedoklī raksta komentāros!
[…] “Vācies prom ar savu bandu bērnu,” vīramāte brēca. Ieva piespieda pie krūtīm mazu… […]