Vai jauns skandāls? Latvijas Universitātes rektora amata kandidātam Bērziņam pārmet plaģiātismu

Šodien mūsu redakcija saņēma vēstuli no akadēmisko aprindu cilvēka, kurš vēlējās palikt anonīms. Pamatojums gaužām vienkāršs – bailes no atriebības par savu domu paušanu. Tomēr materiāls, kuru šis cilvēks ir sagatavoji ir ļoti interesants.

Mūsu redakcija neņemas spriest par vēstulē analizētā materiāla 100% patiesumu, tomēr nevar noliegt, ka secinājumi ir skaļi un skandalozi. Autors apsūdzu Latvijas Universitātes rektora amata kandidātu Gundaru Bērziņu plaģiātismā. Uzskatām, ka šī lieta tālāk jāpēta speciālistiem un nozares pazinējiem ar attiecīgu kompetenci. Publicējam mums atsūtīto vēstuli pilnībā un bez labojumiem, lai katrs pats var izsecināt cik ļoti var vai nevar ticēt materiālā paustajam.

 

Labdien!

Ar dziļu interesi izlasīju pietiek.com autora Daiņa Lemešonoka izjusto viedokli par mūsu lielākās augstskolas vadītāja kandidāta unikālo spēju apvienot augsti apmaksātu darbu populārā farmācijas kompānijā un augstskolas vadīšanu. Arī man radās viedoklis. Tiesa gan, ne tik daudz par šīm superspējām, bet drīzāk par to, kā var lieliski un bez pūlēm kļūt par Doktoru… Varbūt vēlaties to publicēt?

 

 

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja.

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi kritizējusi vairākus runātājus ikgadējā Indijas Zinātnes kongresā par neracionālu, galvenokārt reliģijā balstītu pieņēmumu izteikšanu”. Sašutumu izraisīja, piemēra, Āndhra Pradēšas centrālās universitātes vicekanclera Nagešvara Rao apgalvojums, ka “dēmonu dievam Rāvanam savulaik bijuši lidlauki mūsdienu Šrilankas teritorijā un 24 veidu lidmašīnas,” (“Vadošā Indijas zinātnieku konferencē vadību pārņem reliģisku teoriju sludinātāji”, Delfi, 2019, 7. janvāris). Ja kongresa referentu starpā iemaldītos reliģiskie fanātiķi, kas, izmantojot izdevību, sāktu uzstāties ar fantasmagoriskiem apgalvojumiem, klātesošie draudzīgi varētu vērties “šveicara” virzienā, aicinot nodrošināt pienācīgu kārtību. Ja fanātiķi uzdotos par zinātniekiem un tā tikuši pie vārda, klātesošie varētu nosodoši vērties kongresa organizētāju virzienā. Kā vienā, tā otrā gadījumā runātāji nebūtu pelnījuši akadēmiskās brīvības priekšrocības. Tomēr, fanātiķi ir ne tikai tikuši pie dokumenta, kas apliecina viņu zinātnieka statusu, bet arī nonākuši augstākās izglītības institūciju vadībā, un šādā statusā tikuši kancelē, kur, acīmredzot, postulē studijās, pētniecībā un publikācijās “aprobētus” uzskatus, tad skats vēršas visas akadēmiskās saimes virzienā, uzdodot jautājumu par to, cik pienācīgi organizētas studijas, pētniecība un publikācijas augstākās izglītības institūcijās kopumā. Turklāt pat malā stāvētājam ir skaidrs, ka šajā gadījumā reliģiskais fanātisms ir lēni lienošā veidā pārņēmis Indijas akadēmisko sabiedrību tiktāl, ka vienīgais veids, kā pret to iebilst vai vismaz norobežoties, ir izplatīt Urbinovičam et Orbitam paziņojumus. Jau dzirdu iebildumus, ka tā taču Indija un kas gan kopīgs Latvijai, Rietumeiropas “šūpulim”, gar šo ezotērikas un cita veida prāta aptumsumu mocītu akadēmisko vidi. Tomēr pārliecība, ka Latvijā nepiedzīvosim ko līdzīgu, ir tikai šķietamība.

2007. gada 5. aprīlī, pirms 12 gadiem LETA ziņoja, ka izsludinātajam Latvijas Universitātes rektora amatam pieteikušies divi kandidāti – Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, Senāta priekšsēdētājs, profesors Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesore Maija Kūle. Latvijas Universitātes priekšroku Auziņam, tomēr uzvarējušam kandidātam, acīmredzot, nebija pārliecība, ka tās pašas maigās svārstības, kas viņam ļāvušas ieņemt kāroto amatu, nebūs par iemeslu, lai viņš šo amatu zaudētu. Galvenais ierocis cīņai ar Kūli bija izvēlēta cīņa ar plaģiātismu. 2009. gada pavasarī publiski paustas aizdomām par iespējamo plaģiātu Riharda Kūļa, Igora Šuvajeva un Andra Rubeņa tulkojumos. Gadu vēlāk, 2010. gada pavasarī ziņu slejās izvērtās diskusijas jau tikai ap Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumiem, bet vēlāk visu uzmanība fokusējās vien uz Lejasciemu, kur rātni ķirbjus audzēdams dzīvojās Rihards. Likumsakarīgi, ka plaģiātisma un cita veida akadēmiskā negodīguma apkarošanas ieročus žvadzinot, Auziņš šķita daudz piemērotāks rektora kandidāts nekā Kūle, kas pat mājas kārtībā nespēj panākt to, lai vīrs uzvedās kā kārtīgam profesoram pienākas, respektē Kantu, Rolavu, Muciņu un Ķīli. Un Leijēju. Cīņas karstums aizrāva tik ļoti, ka salīdzinoši klusi paslīdēja garām 2010. gada pavasara notikumi par un ap Auziņa tiesībām saņemt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu. Drošības policija lika saprast, ka Auziņš esot maisā, savukārt Kažociņa vadītais Satversmes aizsardzības birojs kliedēja bažas un iedeva.

Rit laiks, un tiem, kas tic vai tikai klusībā cer, ka pasaule, un varbūt arī Latvijas Universitāte, ir jaunu akadēmisku un zinātnisku sasniegumu priekšā, nākas pārdzīvot šoka terapiju. Latvija joprojām nav atkopusies no akadēmiskās vides degradācijas padomju okupācijas varas apstākļos. Neesot publiski pieejamiem visiem darbiem, kas bijuši par pamatu zinātņu kandidāta grāda un zinātņu doktora grāda iegūšanai, nav iespējams pat aptuveni novērtēt notikušās pielīdzināšanas iznākuma sekas. Jādomā, ka neviens pie pilna prāta esošs akadēmisks cilvēks vairs neapgalvos, ka, teiksim, Vilis Samsons, Jānis Zutis vai Jānis Dzintars ir vēsturnieki un vēstures doktori. Toties varam novērtēt tos grādus, kas dalīti kopš pieņemti Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumi Nr. 1001 “Zinātniskā doktora grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji”, kas paredz nodrošināt vismaz divas nedēļas pirms promocijas darba aizstāvēšanas promocijas darbu publisku pieejamu “internetā un augstskolas bibliotēkā”. Diemžēl, maz ir tādu, kas lasa promocijas darbus intereses pēc, un vēl mazāk to, kas pauž viedokli par šiem darbiem. Un rets ir tas gadījums, kad interesenta atsauksme bijusi par pamatu atteikumam piešķirt grādu.

Atzīsimies – Latvijas Universitātes rektora pretendenta disertāciju izlasījām tikai pēc Pietiek.com publicētā Nameja viedokļa rakstā bija teikts, ka autors negrib pat teikt, ka rektora kandidāts, kuru viņš špikerī neaicinātu izvēlēties, “būtu jebkādi tīri personisko īpašību ziņā sliktāks, dumjāks vai savā jomā nezinošāks”. Šāds apgalvojums zinošam cilvēkam ar kaut vai vieglu apmatojumu liek justies kā padomju anekdotē par friziera paņēmieniem, kā panākt, lai mati saslejas. Tā kā pretendenta akadēmiskā darbība nepelna lielu uzmanību, ieskatījāmies promocijas darbā. Pretendents rakstījis darbu deviņus gadus no 2002. gada līdz 2013. gadam, profesorees Vizmas Niedrītes, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes prorektora Jāņa Ērika Niedrīša cienījamās kundze vadībā. Disertācijas tēma “Stratēģiskās vadīšanas sistēma radošo nozaru organizācijās”. Hipotēžu izvirzīšanai autors izmantoja intervēšanu, tika izstrādāta aptaujas anketa un intervēti 55 dažādu organizāciju eksperti, kā rezultātā izvirzītas trīs hipotēzes: 1) nepastāv universāls stratēģiskās vadības modelis, kuram sekojot organizācijas iegūtu noturīgu uzplaukumu, bet pastāv konkrētai organizācijai atbilstošs stratēģiskās vadīšanas elementu kopums; 2) pieaugot pārmaiņu intensitātei, palielinās nepieciešamība precīzi un regulāri saskaņot stratēģiskos un operatīvos plānus; 3) radošo organizāciju elastīgu stratēģiju veidošanā noteicošais faktors ir organizāciju vadītāju pieņemto lēmumu atbilstība konkrētajai ārējās vides situācijai.

Ja 2010. gadā noritēja spraigas debates, kas ir plaģiāts un kas vispār ir akadēmiski negodīga rīcība, tad, ielūkojoties uz biznesu orientētā rektora kandidāta disertācijā skaidrs, ka šādu smalkumu apcerēšana šeit ir nevietā. Latvijas Universitātes rektora pretendenta 2013. gadā aizstāvētajā promocijas darbā nav nevienas atsauces. Lai gan izmantotās literatūras sarakstā ir 151 avots, kas promocijas darba tekstā minēti, tomēr neviena pati atsauce, arī tad, kad iekļauts citāts, nekad un nekur nesatur norādi uz konkrētu avota lappusi, lapu vai kādu citu konkrēti identificējumu vietu avotā. Ak, spārītes, vai Jūs spējiet iedomāties, ka vidusskolēns zinātniski pētnieciskajā darbā dabū labu atzīmi, ka bakalauram iedod sekmīgu par darbu bez nevienas, nevienas precīzas atsauces uz kādu lappusi? Kur atsauču faktiski nav?!

Šeit varētu likt arī punktu, nolādēt promocijas padomi, Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisiju, Studiju un zinātnes administrāciju, Augstākās izglītības padomi, Izglītības Kvalitātes Valsts dienestu, Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī uzlikt svecīti ortodoksu pesteļu templī, piedodiet, Zinātņu akadēmijā par Roberta Ķīļa atgriešanos valdībā, lai viņš vienreiz par visām reizēm izlietu no dīķa ūdeni kopā ar bērnu, visām pīlēm, pīlēniem, līdaku, gulbi, vēzi, pūci, kokinu, ziemeli un levītu, tomēr nespējām atturēties palūkot arī nedaudz literatūras sarakstu.

Izmantotās literatūras saraksts vedina uz vairākām pārdomām. Atsauces uz tādiem izmantotās literatūras sarakstā minētajiem avotiem kā “41. EUROSTAT. Eurostat. In”, “42. FISCHER, J. BBC. In., 2003.” vai “131. STENDZINIEKS, E. Ziņas. In.: Apollo, Lattelekom., 2010.” nav normālā dzīvē verificējamas ne tikai konkrētu norāžu trūkuma dēļ, bet arī tādēļ, ka pats avots interesentam būtu jāmeklē pastāvīgi, jo izmantotās literatūras sarakstā norāžu nav. Izmantotās literatūras sarakstā atrodami arī tādi kompetenci un vispārējo intelektu apliecinoši avoti kā “141. TZU, S. In 6 gs. p.m.e. “The Art of War”. ebook: Public domain, 2010.” un “140. TZU, S. The art of war. Edtion ed. Philadelphia, PA: Miniature Editions, 2003. p. p. ISBN 0762415983.” Literatūras saraksts liek domāt, ka autors ir izmantojis ne tikai tulkojumu angļu valodā, bet, spriežot pēc nosaukuma, arī pavisam neparastu izdevumu, jo nosaukums satur reizē latviešu un angļu tekstu. Turklāt, ieskatoties tekstā, kur tad izmantots šāds avots, atklājas, ka promocijas darba autors drosmīgi piedāvā par “Kara mākslas” autoru uzskatīt “Sun Tzu”, nevis Suņdzi – 孫子.

Jāteic gan, ka izmantotās literatūras saraksts nav pilnīgs, jo tajā iztrūkst norādes uz tādu akadēmiskā vidē atzītu autoritatīvu avotu kā “TikaiNesakiNevienam.lv”, kuru kā avotu piedāvā tekstā ietvertā saite. Tā, izmantojot no minētā avota pasmeltos politiķim Johanam Volfgangam fon Gētem un pašpalīdzības literātam Napoleonam Hillam piedēvētos citātus, promocijas darba autors izdara promocijas darba 50. lappusē secinājumus par diviem galvenajiem mūsdienu organizācijas efektivitātes nosacījumiem.

Uzreiz jājautā, vai censonis saprot, kādas atsauc un piemin? Apskatīsim vienu piemēru. Drosme nepārliecināties par citāta izcelsmi un kontekstu atklājas arī gadījumos, kad faktiski citē, neliekot pēdiņas, no skata zinātnisku publikāciju. Tā, piemēram, 43.–44. lappusē rakstīts: “Spēļu teorijā: stratēģija ir visaptverošs plāns, kurš identificē, kādas izvēles tiks izdarītas visās iespējamās situācijās (von Newman, Morgenstern 1944:79) (Mintzberget et. al. 2003). Šī spēļu teorijas stratēģiskā definīcija paredz nākotnes rīcību, ilglaicīgumu un katra spēlētāja rīcību, arvien vairāk to ierobežojot.” Acīmredzot, izmantota citētā avota atsauce, jo tās autors atšķirībā no promocijas darba autora zina, ka norādāma konkrēta lappuse. Iepazīstoties ar pirmavotu, uzzinām, ka Džons fon Neimans (John von Neumann) un Oskars Morgenšterns (Oskar Morgenstern) 79. lappusē sāk 11. nodaļu, kas veltīta stratēģijām un spēles apraksta galīgai vienkāršošanai, turpat – 11.1. apakšnodaļu, kas veltīta stratēģijas jēdzienam un tā formalizēšanai, turpat – 11.1.1. pievēršas reālās spēles norisei. Šīs sadaļas otrajā rindkopā autori piedāvā iedomāties, ka spēlētājs tā vietā, lai pieņemtu lēmumus katru reizi, kad rodas šāda nepieciešama, pieņem lēmumu spēles sākumā par visām iespējamām situācijām, proti, sāk spēli ar pilnīgu plānu. Tad seko paskaidrojums, ko saprot ar plānu, proti, izvēles, kas veiktas katrā iespējamā situācijā atbilstoši pieejamajai informācijai, ko paredz spēles noteikumi. Rezultātā autori šo plānu nodēvē par stratēģiju. Nākamajā rindkopā, bet turpat 79. lappusē autori norāda, ka, “ja mēs pieprasītu katram spēlētajam sākt spēli ar pilnīgu šāda veida plānu, proti ar stratēģiju, mēs noteikti neierobežotu viņa rīcības brīvību”. Tad seko paskaidrojums, ka viņi nemēģina piespiest pieņemt lēmumu, vadoties no mazāka informācijas apjoma nekā katrā konkrētajā spēles brīdī. Tas, ko viņi piedāvā, sagatavoties visām iespējām situācijām. Ievērojot minēto, secinājums neatspoguļo Neimana un Morgenšterna domu gaitu. Tomēr promocijas darba autors neapmierinās ar starpniecību pasmeltu domu, bet turpina ar dažādu autoru citātiem par stratēģiju. Noslēgumā rezumējot, promocijas darba autors atklāj, ka “stratēģiskās vadīšanas definīcijās” dominē arī tas, kam vislabāk, autoraprāt, izmantojama “metafora”, kas pasmelta no tāda autoritatīva darba, kas literatūras sarakstā dēvēts “104. NAIMI, M. Kniga Mirdada. Edtion ed. SanktPeterburga: Best, 2004,” par ko Ošo esot teicis – ““Книга Мирдада” – одна из моих самых любимых книг. Она из тех книг, которые будут жить вечно. Если бы я должен был составить список великих книг, ее бы я поставил первой” – , kā par to vēsta viens no šīs grāmatas izdevumu vākiem – Наими, Михаил. Книга Мирдада. Необыкновенная история монастыря, который когда-то назывался Ковчегом. Санкт-Петербург: ИГ “Весь”, 2006.

Sajūsmu par promocijas darba autora zināšanu apjomu izsauc tādi literatūras sarakstā minēti avoti kā “88. LR_MINISTRU_KABINETS. Ministru kabineta noteikumi Nr. 185 Noteikumi par intelektuālā darba novērtēšanas un kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku. In KABINETS, L.M.: Latvijas vēstnesis, vol. Nr. 185.” un “89. LR_MINISTRU_KABINETS. Noteikumi par fiziskā darba novērtēšanas un amatu kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku no valsts budžeta finansējamo institūciju darbiniekiem. In KABINETS, L.M. Nr. 533.Latvijas Vēstnesis Nr. 132 (2897).” Atsauce pati par sevi liecina par to, ka promocijas darba autors saglabājis savu nevainību un nav ieņēmis jebkāda veida zināšanas par Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Norāde, kas nezinātājam varētu likt domāt, ka autors ir “KABINETS” ar iniciāļiem kā cigaretēm un Rolava īpašniekam Linardam Muciņam – “L.M.”, rada sajūtu, ka promocijas darbs tapis, izmantojot kādu no Mozeles upes ielejas rīslingu “Kabinett” spirdzinošo buķeti. Autors izmanto 1996. gada 28. maijā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus Nr. 185, kas zaudējuši spēku 2003. gada 26. septembrī, tātad aptuveni desmit gadus pirms promocijas darba tapšanas. Tomēr, spriežot pēc promocijas darba 17. lappuses, apstāklis, ka Ministru kabineta noteikumi zaudējuši spēku, nemulsina autoru, jo viņš, tieši norādot, ka noteikumi zaudējuši spēku, tomēr steidz izmantot noteikumos doto termina “intelektuālais darbs” skaidrojumu. Tas, ka terminu skaidrojumi meklējami zinātniskajā literatūrā, nevis Ministru kabineta noteikumos neatkarīgi no šo normatīvo aktu spēka ir pārāk smalka matērija promocijas darba autoram.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

  • <cite class="fn">pseidodoktors</cite>

    ārprāts!
    https://failiem.lv/f/jm74h6c3

  • <cite class="fn">pseidodoktors</cite>

    ārprāts! šim cilvēkam ne vien jāatņem grāds, bet jāaizliedz studēt lu vismaz 90 gadus.

  • <cite class="fn">Dzelzsgriezējs</cite>

    Skumji, ka šāda veida informācija nonāk publiskā telpā. Un, izlasot augstāk minēto, nenoslinkojot un atrodot google Dr. G.Bērziņa darbu, jāsecina, ka ir pamats rakstītajam. Ko saka promocijas padome, kuras tiešā un vienīgā atbildība ir nepieļaut šādu darbu promociju? Ne jau Universitāte te tagad pie vainas, bet gan konkrētas personas, nosaucamas uzvārdā, kolektīva bezatbildība fakultātē un cienītā kunga administratīvais amats (varas pozīcijas).

  • <cite class="fn">bruta</cite>

    koa? ari tu, brut? demisiju dekanam!

  • <cite class="fn">Ena</cite>

    Varbūt patiešām tādiem ir jāaizliedz veikt pedagoģisko darbu un jāaizliedz tuvoties augstskolām. Kaut kāds mahinators no padomju laikiem. Un kur tad Domburs ar savu šovu? Te būtu divi narcisi kopā – divi vienā par vienu cenu

  • <cite class="fn">svens</cite>

    Ka gan savadak Berzins varetu saukt to ka nu cienigi nomelnosanas kampanu. Visi jau paspejusi apskatit, tas vina darbs kakim zem astes, nenormalie tukstosi par ta rakstisanu, izkopeti citu darbu fragmenti un nav nekada akademiska novitate, ko debates vins smuki ari atzina.

Pievienot komentāru