Vai jauns skandāls? Latvijas Universitātes rektora amata kandidātam Bērziņam pārmet plaģiātismu

Godājamie tautieši, terminu un jēdzienu skaidrošana ir nepieciešama promocijas darba sastāvdaļa, lai gan atsevišķos gadījumos pastāv risks, ka mēģinājums skaidrot “virsjēdzienu” varētu radīt labākajā gadījumā iemeslu pasmaidīt. Tā, piemēram, Jolantas Staugas 2010. gadā izstrādātajā un 2011. gadā Latvijas Universitātē aizstāvētajā promocijas darbā “Dzīvnieki latviešu folklorā: mītiski maģiskais aspekts (pēc latviešu tautasdziesmu un mūsdienu folkloras materiāliem)”, nav izticis bez norādes, ka “termins ‘dzīvnieks’ promocijas darbā lietots tā plašākajā virsjēdziena izpratnē” un ka ar to apzīmē “visu sugu pārstāvjus – zīdītājus, putnus, kukaiņus, rāpuļus, abiniekus, zivis” (4. lpp.). Tomēr atšķirībā no rektora kandidāta Jolanta Stauga, piemēram, atklājot iemeslus, kādēļ Žoržeta Pūcīte, iespējams, nav bijusi aicināta Zvirbuļa kāzās un saistot to ar no slāviem pasmeltiem priekšstatiem, kas pūces saista arī ar ārlaulības sakariem un no šo sakaru augļiem vai sliktām ziņām vai nāves vēstnesēm (78. lpp.), nemēģina reizē raksturot, piemēram, pūču dzimtu bioloģijas studijām un nedodies Ingmāra Līdakam vai Indulim Emsim.

Diemžēl, promocijas darba autors nav lasījis grāmatas latviešu valodā, ka darbā piesaukts Maksa Vēbera darba “Gesammelte Aufsätze zur Religionssoziologie I. Wirtschaft und Gesellschaft”” tulkojums angļu valodā, ne vācu oriģināls, ne plaši pieejamais tulkojums latviešu valodā, lai gan tas, iespējams, saistīts arī ar Riharda Kūļa “slavu”. Nodaļa ir latviešu valodā ļoti pazīstama kā “Protestantisma ētika un kapitālisma gars”, darbs vispār nav par to, ko atsauce viņam piedēvē. Ja būtu lasīts Igora Šuvajeva tulkojumā šajā sērijā pieejamais “ārzemju autora” darbs par metodēm, varbūt promocijas darbam autoram būtu tapis zināms, ka zinātniskumu nosaka pārbaudāma argumentēta spriešana. Tomēr arī šeit, nav izslēgts, ka vainīgais būs tulkotājs un viņa “slava”. Rektora pretendenta promocijas darbā, kas bijis par pamatu saņemt grādu, tad kļūt par profesoru un tagad pretendēt uz rektora amatu, nepieciešamo argumentēto spriešanu aizstāj citātu un informācijas savārstījums, bet zinātniskā aparāta trūkums liedz pārliecināties par argumentu derīgumu, atbilstību un spēku, tāpēc tas nekvalificējas par promocijas darbu vai jebkādu cita veida zinātnisku darbu.

Šo varētu turpināt vēl un vēl, bet vairāk par pirmajām pāris lapusēm nav vērts ienirt. Piemēram, ikvienam pionierim bija jāzina, ka “Markss un Engelss ir divas dažādas personas, bet Slava KPSS vispār nav cilvēks.”, šīs zināšanas noderētu disertācijas autoram, kuram, piemēram, pavisam vienkāršā vietā nav izdevies saprast, ka ”OECD Work on Knowledge and the Knowledge Economy” redaktori ir francūzis Dominiks Forē (Dominique Foray) un amerikānis Braiens Kahens (Brian Kahin), tā vietā disertantam radies hibrīds “BRIAN (EDITOR) FORAY”, lai ko tas arī nozīmētu, tas liecina, ka cilvēks realitātē nav turējis atvērtu avotu, nemaz nerunājot par faktu, ka “citāta” autore šajā sējumā, bijusī OECD ģenerālsekretāra vietniece, Islandes vēstniece pie Kremļa ir Sigridura Berglinde Ausgeijrsdotira (Sigríður Berglind Ásgeirsdóttir), turklāt katra latviešu bērna dvēselīte, kas ir redzējusi dejotāju tumsā vai cukurgraudiņus, zina, ka Bjorka ir meitene un kā veidojās islandiešu patronīmi, bet disertants ir sava ceļa gājējs, viņš vīriešu dzimtē raksta, ka tas esot džeks, puika. Nu, labi, stratēģiskajai radošajai vadībai nav jākavējas starp kājām ne vēstniecei, ne dziedātājai, bet šis ir tikai piemērs, kādu ir bez sava gala. Turpat sākumā ir mītisks varonis – droši vien ar Louis Vuitton somiņu par godu LVHM – L.V. Bertalanfijs, kas īstenībā ir ASV austroungāriešu izcelsmes biologs Karls Ludvigs Bertalanfi, antiaristoteliskās vispārējās sistēmu teorijas pamatlicējs, cik noprotams dīvainie inciāļi ir veidojušies, nezinot, ka aristokrātiskā izcelsme viņu apveltījusi būt “fon Bertalanfi”, kas vāciski veido burtu “V”. Labi, nepiesiesimies, bet sistēmu teorija ir šī promocijas darba serdē, bet autors nav lasījis un nav dzirdējis par tās pamatlicēju? Pieņemsim, ka nav dzirdējis un atsauci ir “aizņēmies” no nākamā citāta autora – “Walonick, 1993”, bet te arī literatūras sarakstā ir tikai atsauce uz tīmekļa vietni, kas sen vairs nedarbojas (http://www.survey-software-solutions.com), bet pāradresējas uz kaut kādu ķīniešu tiešsaistes kazino ar lielpupainu jaunavu ikonām (https://999.lfjde.top/), no kā izejam uz Kantonā Ķīnas Tautas Republikā fukcionējošo un Singapūrā reģistrēto komersantu “Alibaba Cloud Computing Ltd”. Cienījamo lasītāj, Jūs jau nojaušat, ka mūsu mazajam un draudzīgajam kolektīvam – proti, mums un lasītājam – nesagādātu problēmas atrast, kāds tad ir teikuma patiesais avots – kas pats par sevi saprotams nav minēts disertācijā – , piemēram, disertācijas 21. lappusē esošais teikums par nelineārām savstarpējām, tikpat mīklains saitēm nāk no simtiem vietu, piemēram, redaktoru Niko Tomašeka (Nino Tomaschek) un Dario Anterdorfera (Dario Unterdorfer) rediģētā krājuma Velina Čakarovas raksta sākuma (Veränderung: Der Wandel als Konstante unserer Zeit, Waxmann Verlag Gmbh, 2017, 13. lappuses), kas nozīmē, ka šis apraksts klejo pa brīvi pieejamām internet vietnēm, tādām kā disertanta internet kazino. Kāpēc? Valonika vots īsti nav klasiska zinātniskā publikācija. Walonick, David S. General Systems Theory, 1993 ir tāds kā uzziņu materiāls, kur uz Bertalanfi tieši Valoniks neatsaucās, bet uz Lotfi Aliaskeru Zadehu, par kuru raksta Daniels Makneils (Daniel McNeill) un Pols Freilbergers (Paul Freilberger) Fuzzy Logic: The revolutionary computer technology that is changing our world, Simon & Schuster, NY, London, Toronto, Sydney 1993. Vispār nekāda sakara ar disertācijas tēmu. Un kādu iemeslu dēļ vajadzīgs šis detektīvs ar tik obskūram, mīklainām norādēm? Zinātniskā darba lasītājam ir jāmeklē adata siena kaudzē pie katra teikuma?

Ko tas liecina? Tas, pieklājīgi sakot, liecina par to, ka autors rakstot par avotu pats labi nezina vai nesaprot, kas tajā avotiņā īsti ir rakstīts.

Pāris izlēcieni vairs nemaz nav veselā saprāta laukos. Čārlzs Darvins ir citēts no brainyqoute.com. Kāda mārrutka pēc? Kāpēc vispār Darvins? Un kāpēc no joku lapas? Darvina darbi tīmeklī ir brīvpieejā. Tos var lasīt katrs, kas māk lasīt kādu valodu, angļu valodas zinātāji – oriģinālos pirmizdevumus tiešsaistē. Un tas tādēļ, lai stratēģisko vadību pamatotu ar “Tās nav stiprākās vai visgudrākās sugas, kuras izdzīvo; tās ir tās, kuras vislabāk piemērojas pārmaiņām”, lai raksturotu vārdu “pārmaiņas”. Darbam tas ir lieka pieblietēšana ar citātiem, necieņa pret lasītāju. Lapa ir Ošo stilā, ar saulrietu attēliem, reklāmām, bez jebkādām atsaucēm, kur sarūpētie “citāti” ir rauti. Jāpiebilst, ka konkrētajā, disertācijas 35. lappusē esošā citāta gadījumā, tas nemaz nav atrodams šajā saitē. Darvinam pieraksta, teiksim, “It is not the strongest of the species that survives, nor the most intelligent that survives. It is the one that is most adaptable to change.’’, bet ir arī variācijas. Pasen jau izpētīts, ka darbā “Sugu izcelšanās”, kurā gan ievadā ir atsauce uz izcilo Latvijas biologa Kristiana Pandera devumu (trešajā izdevumā, 1861. gadā tā ir xviii lappuse), bet minētā citāta vis tur nav. Izklaides labad varam piebilst, ka Kembridžas universitāte izpētīja vairāk kā piecpadsmit tūkstošus Darvina neiespiesto vēstuļu, bet izrādījās, ka Darvina kungs to nekad nav rakstīijis, bet šo lietu ir radījuši menedžmenta un vadībzinātnes apoloģēti, līdzīgi Gundaram Bērziņam (lai bijušajam veselības ministram laba veselība), tāpēc mēs Kembridžas darvinologiem uzticēsimies par grasi vairāk kā apsveikuma kartīšu citātlapai. Skat. https://www.darwinproject.ac.uk/people/about-darwin/six-things-darwin-never-said#quote1.

Privātais, personīgais promocijas darbos izpaužas maksimums kā veltījums vai pateicības vārdi mīļotajiem. Promocijas darba autors spēris soli tālāk un iekļāvis savu, acīmredzot, kā Latvijas Universitātes kanclera neuzklausītu skatījumu par “Torņakalna projektu”, norādot, ka “Latvijas Universitātes infrastruktūras attīstības stratēģija ir balstīta uz pārliecību, ka izdosies ietekmēt izglītības likuma redakciju tādā veidā, ka LU lietošanā esošie valsts īpašumi tiks nodoti LU īpašumā ar pilnām tiesībām ar tiem rīkoties” (118. – 119. lpp.) un ka “[a]utors apzinās, ka šāds skatījums ir pretrunā daudzām vadības zinību teorijām, tomēr uzskata par būtisku nosacījumu izpētīt jautājumu par vides ietekmēšanu no organizācijas stratēģiskās vadīšanas specifikas viedokļa” (119. lpp.). Šādas piezīmes atgādina gadījumus, kad studenti mēģina pārbaudīt docētāju uzmanību, piemēram, vairākos darbos pirmajā lapā liekot vienu un to pašu atsauci ar zvaigznīti vai kas tiešā tekstā atsaucē raksta tādus tekstus kā, “ja Jūs vēl atceraties, kas bija iepriekš rakstīts” vai “ja šitik tālu izlasīji, tad Tev no manis aliņš”.

Cerams, ka mums nav jāuzraksta disertāciju par disertāciju, lai atbildīgās struktūras – proti, pietiek.com, puaro.lv, kasjauns.lv, kasjaks.lv, profesors Roberts Ķīlis, profesors Klāvs Sedlenieks, profesors Ivars Ijabs, profesors Artis Pabriks, profesors Andis Kudors, profesore Dana Reizniece-Ozola, profesors Pāvels Rebenoks un pilnīgi nesaprotami kāpēc arī brāļi Ģirģeni – satraukti varētu sākt rakstīt vēstules šurp un turp no Kurzemes, Arvils Ašeradens sasaukt Livonijas landtāga ārkārtas sēdi Tērbatas universitātē, kura tikām iekļūtu reitinga pirmajā vietā pēc citu čempionāta dalībnieku dopinga pārbaudes (atklātos, ka Rietumu pasaulē universitātes saņem nopietnu finansējumu), kur Jānis Bordāns varētu veikt performanci – disertācijas kopīgu publisku lasīšanu ar iztēles palīdzību, sūdzoties vēstniecībās, lai mēģinātu atrast kaut vienu pareizi noformētu atsauci un skaidri, loģiski saprotamu avotu šajā darbā. Jo mēs taču visi saprotam, ka sabiedriskā televīzija, sabiedriskais radio un sabiedriskais transports, disertācijas nelasa, savukārt speciāli šim nolūkam pieņemts vicemērs vispār lasīt neprot.

2013. gada promocijas darba struktūra un forma atgādina to, ko šobrīd no skolēniem bez ierunām pieprasa “zinātniskās pētniecības darbos”. Visuzskatāmāk tas redzams ievadā, secinājumos un priekšlikumos, kas rakstīts pēc skolēnu “ZPD” šablona, kur nepieciešamie atribūti noteiktā secībā izkārtoti, noteiktā veidā formulēti un pat noteiktos gadījumos izcelti treknrakstā. Jāteic gan, ka viss darbs no skata atgādina “ZPD”, un tas nebūt nav vienīgais promocijas darbs, kas, šķiet, vadās pēc skolēniem domātām vadlīnijām. Nožēlojami, ka zinātniskā grāda pretendents vadās nevis no Rietumeiropas labāko disertāciju paraugiem vai vismaz kaut kādiem tēvzemes lietpratēju paraugiem, bet gan skata bērniem domātu pamācībām, kurām līdz ar to nav pat izredžu būt pilnveidotām, ja jau pat zinātniskā grāda un tagad arī rektora pretendenti neuzskata par iespējamu pilnveidot sava zinātniskā darba stilu. Citastarp, mūsu kolektīvam pēc šīs disertācijas izlasīšanas nav saprotams, kāpēc doktora grāds nav piešķirts diviem Latvijas iekārojamākajiem vecpuišiem – Andrim Gobzemam un Aldim Kivičam, jo viņi vismaz savos sociālo tīklu ierakstos ir oriģināli un obskūras atsauces nelieto. Vismaz neviens no viņiem nekad dzīvē nav iedrošinājies kandidēt uz kaut cik svarīgu akadēmisku amatu. Salīdzinājumam, pat Leviatāna kungs nekad nav mēģinājis aizstāvēt doktora disertāciju, par ko pelna cieņu – ko nevar celt, to nevar nest. Un nu… šitāda blamāža.

Atgriežoties pie līdzības ar Indiju un jautājuma, kā nākas, ka akadēmiskai saimei ir jāķeras pie pēdējā viņu rīcībā esošā līdzekļa – plašsaziņas līdzekļu uzmanības pievēršanas –, lai risinātu fantāziju uzdošanu par zinātni, jāsecina, ka aizmetņi tam ir tādos gadījumos kā iepriekš aprakstītais. Sākumā ļauj vadošu amatu ieņemt personai bez doktora zinātniskā grāda, tad ļauj aizstāvēt makulatūru kā promocijas darbu, par ko piešķir doktora zinātnisko grādu, tad uztic vairāku zinātnes nozaru studiju, pētniecības un publikāciju organizāciju un, visbeidzot, atzīst par profesoru, ko uzskata par savā nozarē starptautiski atzītu speciālistu, kas “veic mūsdienu līmenim atbilstošu zinātniskās pētniecības jaunrades darbu un nodrošina augstas kvalitātes studijas attiecīgajā zinātnes vai mākslas apakšnozarē” Augstskola likuma 28. pants. Tagad persona par makulatūras tiesu grasās kļūt par universitātes “augstāko amatpersonu” – Augstskolu likuma 17. panta pirmā daļa.

Nevaram piekrist, ka pretendents nav “personisko īpašību ziņā sliktāks, dumjāks vai savā jomā nezinošāks”. Par personiskām īpašībām neko nezinām, bet pretendentam būtībā nav pamata saukties par doktoru, profesoru un kur nu vēl ieņemt dekāna amatu. Šim ētikas un radošās nevainības tīrradnim ir tikai viena vieta izglītības sistēmā, kur šitādus loderus gaida, – izglītības un zinātnes ministra krēsls.