Tikko iegādājos jaunu mobilo tālruni, iPhone. Nevēlos lielīties ar savu pirkumu, bet vēlos dalīties ar informāciju.
Man telefons ir visaizraujošākais kompanjons kopš Nokia ķieģeļveida telefonu laikiem, kad tā bija labākā Somijas eksportprece. Es mīlu savu telefonu. Es to baroju ar savu uzmanību un tas mani vada, kad esmu apmaldījies, tas mani izklaidē transportlīdzekļos un sūta man netiklus foto vietnē WhatsApp. Esmu labprātīgi nonācis verga kārtā. Es taču varētu iet, gaidīt rindā, ēst, elpot, sēdēt uz poda arī bez sava telefona – bet kādēļ gan man tas jādara?
Ienākuši arī viedtālruņu lietošanas rezultāti, un tie ir biedējoši. Mūsu telefoni pasliktina miegu, paātrina tauku uzkrāšanos organismā, izsūc mūsu enerģiju un padara mūsu prātus mazāk… nu, jūs paši zināt kādus. Mūsu smadzenes neplānoti noveco un mēs to nojaušam. Mēs nerunājam par radiāciju – tas ir kas viltīgāks. Šķielēšana un blenšana uz šīm rokās turamajām ierīcēm, padara mūs par sekliem ļaudīm.
Jūsu zināšanai: reiz, sen senos laikos, es kaut ko ieplānoju darīt un vienkārši ierados noteiktajā laikā un vietā. Tagad es kaut ko ieplānoju, tad pārdomāju, tad pārplānoju, lai pielāgotu savām kaprīzēm, tad pāris reizes mainu atrašanās vietu un tad ar īsziņas palīdzību, pēdējā brīdī, atsaku savu dalību. Mēs lielākoties to visu pieņemam. Un, sliktākajā gadījumā, ja esam ļoti dusmīgi, uzrakstam kādu nepatīkamu ziņu sociālajā vietnē, Twitter.
“Šāds dzīvesveids nogurdina mūs, atklājot skatienam jaunas vājības kognitīvajos procesos,” tā apgalvo Kornelas universitātes zinātnieki. Šīs garīgās spējas (problēmu risināšana, kritiskā domāšana un iztēle) ātri noveco, jo mēs negribam ignorēt vibrāciju mūsu kabatās.
Un, jo vairāk uzmanības mēs veltām savam telefonam, jo vairāk pieaug prasības. Es uzrakstu vienu e-pastu, bet atpakaļ saņemu divus. Izlasu vienu rakstu, bet atveru trīs jaunas izklājlapas. Uzmanības parāds pieaug nemanot, mūsu metastāze un vidukļa apkārtmēri pieaug. Par spīti visam, mums jāpapildina Twitter un Facebook konti ar jauniem ierakstiem un bildēm. Es nekad neļauju telefonam izlādēties, mīlestība pieprasa ziedot tam visu manu laiku.
Tā nervozā lūkošanās telefona ekrānā liek mūsu sinapsēm pieaugt, jo mēs jau gaidām traucēkli. Neiroplastija, mūsu smadzeņu spēja mainīties, ir brīnišķīga lieta. Tā palīdz Londonas taksometru vadītājiem iegaumēt visas Londonas ielas. Bet, kad mūsu smadzenes sastopas ar nemitīgu īsziņu, un sociālo kontu jaunumu virkni, tās pielāgojas uzmanības novēršanai.
Veins Mullers, grāmatas “Miera atrašana” un “Atjaunošanās un sajūsma mūsu noslogotajās dzīvēs” autors apgalvo ka digitālā celibāta ievērošana reizi nedēļā dāvā atslodzi taviem iekšējiem orgāniem, kā arī dzīvībai svarīgo mieru un barības vielas. Es vienu dienu atstāju mājās savu mobilo tālruni un es jutos kā mūks, kas pazaudējis savas lūgšanu krelles. Iespējams, tieši tāpēc tas jādara biežāk.
Saprātīgums ir meditācijas paņēmiens, kas palīdz tev saprast, kam tu vēlies pievērst uzmanību – pretlīdzeklim vai uzmanības novēršanai. Tomēr, šajā situācijā, es saskatu atkarībnieka domāšanas veidu – jāielādē kāda kārtējā aplikācija, lai atrisinātu ar tehnoloģiju atkarībām saistīto dzīvesveidu. Tas ir gluži tas pats, kas noteikt diētiskās kokakolas diētu cilvēkam, kas mēģina nomest svaru.
Kā izrādās, saprātīgumam tomēr nav nepieciešama aplikācija. Tu elpo dziļi, ļaujot domām aizplūst. Pieķeršanās domām, padara tevi par uzmanības novēršanas vergu. Kad es pirmo reizi pamēģināju izdzīvot bez telefona, uzmanot to, kā es elpoju, es jutos ārpus savas komforta zonas, jo pēc 10 minūtēm man vienkārši kļuva garlaicīgi.
Par spīti tam, esmu nolēmis pie tā pieturēties. Šajā futūristiskajā karā par uzmanību, mēs kā mēnessērdzīgi staigājam pa kaujas lauku. Vienkāršs saprātīgums, iespējams, ir garlaicīgs, bet tas ļauj man saprast to, ka esmu tikpat labi aprīkots kā tikko piedzimis kaķēns. Tas ir biedējoši. Elpošana un prāta apziņa ļauj tev pārņemt kontroli pār savu prātu.
Avots: menshealth.co.uk
