Pastāv arī citas teorijas, piemēram, ka vismaz viena no lodēm tika raidīta no tuvumā esošā uzkalna.
Stouns atzina, ka viņa bažas par slepeno operāciju tika kliedētas. Kā Vjetnamas kara veterānam, Stounam bija labi zināms militārais žargons, kādā vīrietis aprakstīja notikušo, un viņš atzina, ka viņa teiktais bija ticams un ļoti autentisks.
Pirmais cilvēks, kam oskarotais scenāriju autors un režisors Stouns izlēma atklāt šo noslēpumu, bija Mets Zolers Seitss (Matt Zoller Seitz) kurš uzrakstīja grāmatu par viņu. Seitss uzskata, ka Stouns viņam atklāja šo noslēpumu, jo varēja uzticēties viņam, un arī tāpēc, ka apsardzes virsnieks un viņa dēls jau kādu laiku ir miruši.
Stouns arī piedalījās grāmatas “Oliver Stone Experience” (Olivera Stouna pieredze) tapšanā un labprāt sniedza intervijas, kā arī ir devis Seitsam piekļuvi saviem plašajiem arhīviem. Vienā no grāmatas nodaļām Stouns stāsta par apsardzes virsnieku, kas ar viņu sazinājās: “Viņam nebija nekādu īpašu nodomu. Viņš ar mani sazinājās caur dīvainām vēstulēm pastkastītēs.”
Atceroties tikšanos ar šo virsnieku, Stouns pastāstīja, ka tā notika Ročesteras viesnīcā. “Viņš negribēja nedz naudu, nedz atpazīstamību. Viņš teica, ka vēlas lai es to zinātu, jo to liek darīt viņa sirdsapziņa.”
Stouns arī atzina, ka, viņaprāt, piedāvātā versija bija ļoti praktiska, un atbilst tam, kā viņš to visu būtu plānojis: “Tu nogalini prezidentu, un esi apsardzes aizsegā. Ja snaiperis vai snaiperi, kas veic atentātu, slēpjas aiz tiem, kas prezidentu aizsargā – tiem, kas par šo scenāriju neko nezina – tas ir labs plāns.”
Stouns arī pastāstīja, ka virsnieka stāstījums par notikušo bija ļoti piesātinātas ar militāro žargonu un detaļām par komunikāciju caur rācijām, kas notika tieši pēc uzbrukuma.
Kad Stouns dienēja Vjetnamā, viņš pats piedalījās organizētos uzbrukumos, kur vairāki snaiperi bija izvietojušies tā, lai varētu šaut no vairākām pusēm.
