Kopā ar meitu nedēļas nogalē viņas devās pirkt tapetes, vectēvs neļāva līmēt tapetes, un mājā bija tikai balinātas sienas. Kopā ar tapetēm viņi nopirka audumu aizkariem, vecmāmiņa izvilka šujmašīnu un, bungojot, uzšuva garus aizkarus, par kuriem viņa sen sapņoja, bet vectēvs neļāva iekārt, deva priekšroku īsiem aizkariem uz auklas, kas nosedz tikai daļu loga. Vecmāmiņa tos ienīda un sauca par “dunguriem”.
Dārzā viņa ar kapli nopļāva jaunos samteņus, un to vietā iestādīja jaunus zemeņu stādus. Gandrīz visas dzeloņainās avenes arī tika nežēlīgi izrautas; vectēvs atzina tikai šīs ogas, ēda tās svaigas un ievārījuma veidā, bet ķirši, plūmes un zemenes viņam nepatika un neļāva tās stādīt. Mājā vecmāmiņa izmeta visus vecos, raibos šķīvjus un izņēma komplektu, kas viņai bija iedots darbā, lai to izmantotu katru dienu.
No galda viņa izmeta biezo, balto eļļas drānu, kas jau sen bija zaudējis savu rakstu, jo bija tik vecs. Pie izlietnes tagad gulēja smaržīgās zemeņu ziepes, vectēvs aizliedza mazgāt rokas ar ziepēm, teica, ka var un tikai noskalot tās ar ūdeni, bet ar ziepēm jāmazgā vannā, reizi nedēļā.
Vecmāmiņa uzziedēja, pat grumbiņas izlīdzinājās. Mājā sāka parādīties viesi, iegriezās kaimiņi un konsultējās par dārzkopības jautājumiem. Arī pati vecmāmiņa labprāt viesojās, cienājot kaimiņus ar pīrāgiem ar meža sēnēm.
Viņas mati pat no saknēm kļuva tumšāki, it kā vecmāmiņa būtu kļuvusi par desmit gadiem jaunāka. Protams, vientuļi vīrieši viņu aplidoja, bet šeit viņa bija nelokāma, kategoriski atteicās no kopdzīves piedāvājumiem un līdz mūža galam nodzīvoja bērnu un mazbērnu ieskauta.
No vecmāmiņas pieredzes secināju, ka mums nevajag par katrām varītēm mesties kopdzīvē ar pirmo, kurš pagadās. Dzīves otrs nogrieznis viņai izvērsās daudz laimīgāks, jo viņa pati kļuva par savas dzīves saimnieci. Arī mūsdienās Latvijā ir daudz vientuļo sieviešu, kurām šad tad šķiet, ka esot kopā ar kādu, būs labāk. Iespējams, bet tas nenozīmē, ka vajag novērtēt sevi par zemu, un mesties pirmā pielūdzēja apskāvienos…