Vecmāmiņa nevarēja noticēt savai laimei
Mana vecmāmiņa Erna palika manās atmiņā kā laipna, sirsnīga un saprotoša vecmāmiņa. Vectēvu viņa atcerējās miglaini, atmiņu lauskas bija saglabājušas tikai asu un nepatīkamu, sviedru smaku un rupju, valdonīgu balss toni.
Vecmāmiņa par viņu runāja ļoti slikti, un viņš gandrīz katru viņu esot emocionāli sāpinājis.
Vectēvs strādāja uz dzelzceļa, katru dienu kopā ar savu partneri viņi izstaigāja vairākus kilometrus sliežu ceļu, apzināja defektus, novērsa tos uz vietas, ja tas bija iespējams, un, ja nē, tad ziņoja remonta brigādei, kur tieši atrodas defekts. Darbs bija smags, jo bija jāstaigā tumsā un jebkuros laikapstākļos, un tas smagi ietekmēja pašajūtu. Tajos laikos valsts nodrošināja bezmaksas ceļazīmes uz sanatorijām, arī manam vectēvam vairākas reizes piedāvāja, bet viņš katru reizi atteicās.
Ziemā viņa savainotajam ceļgalam kļuva ļoti slikti, speciālisti izrakstīja procedūras un stingri ieteica viņam doties uz sanatoriju, lai viņam kļūtu labāk. Vectēvs nedaudz baidījās no ār**iem, bet bezgala cienīja viņus, tāpēc viņš bez ierunām devās uz sanatoriju, līdzi paņemot lielu brūnu koferi ar plastmasas, melnu rokturi, ko savākusi vecmāmiņa.
Vecmāmiņa bija laimīga – trīs nedēļas brīvības no vīra! Viņa pagatavoja lielu bļodu ar saulespuķu un ķirbju sēklām, izgāja ārā un cienāja visus kaimiņus, daloties priekā. Trīs nedēļas bez smirdošiem dūmiem, pārmetumiem, pīkstieniem un zupas, kas izlieta grāvmalā par to, ka tajā bijis par daudz vai par maz dilles.
Pēc divām nedēļām pastniece atnesa Ernai telegrammu, kurā bija rakstīts: “Es neatgriezīšos pie tevis, es dzīvošu ar Sarmīti”.
Vecmāmiņa izlasīja šo frāzi vairākas reizes, neticēdama savām acīm, tad nokrita uz ceļiem un skaļi teica: “Kungs, kāpēc Tu man atsūtīji šo laimi?” Viņas priekam nebija robežu. Pirmais, ko viņa izdarīja, bija savākt visus vectēva kreklus un bikses, kas viņai katru dienu bija jāgludina. Virsū tam viņa sakrāva visus viņa dokumentus un savāktos saiņus un koferus aizvilka uz šķūnīti – tā, lai pat vectēva gars nebūtu mājā.
Kad vectēva atvaļinājums bija beidzies, viņš parādījās mājā, nokārtoja visas lietas ar pārskaitījumu darbā, izrakstījās no mājas un aizgāja uz visiem laikiem, paņemot līdzi savas mantas un krājgrāmatiņu. Viņš nenokārtoja visas saistības pret vecmāmiņu bet viņa neko nepieprasīja, viņa baidījās, ka viņš varētu pārdomāt un palikt.
Šķir otru lapu, lai noskaidrotu, kas notika tālāk