Veikalā pie manis pienāca maza meitene un prasīja: “Paņem mani rokās”. Es tā arī izdarīju, nodomājot, ka viņa ir pazaudējusies. Mazulīte mani vienkārši apskāva, bet pēc tam noleca zemē. Es uz viņu skatījos, bet viņa paskaidroja:
– Es gribēju, lai tu pasmaidi.
Tā arī es izplūdu smieklos.
No rīta eju mājās. Kāpņu telpā izlikts paziņojums: “Dārgie kaimiņi! Šodien aptuveni 9:20 pie ieejas durvīm tika pazaudēti 50 euro. Ja kāds atradis, ienesiet, lūdzu, 76. dzīvoklī Antoņinai Petrovnai. Pensija 280 euro.” Es paņēmu 50 euro, devos uz 76. dzīvokli, zvanu.
Durvis atver vecmāmiņa priekšautā. Ieraugot, kā es pasniedzu naudu, uzreiz mani apskāva, izplūstot laimes asarās. Un viņa stāstīja:
“Gāju pēc miltiem. Atgriežoties, pie kāpņu telpas izņēmu atslēgas – tad arī, visticamāk, izmetu naudu.” Bet! Viņa kategoriski atteicās ņemt naudu! Izrādījās, ka pāris stundu laikā es biju jau sestais cilvēks, kurš “atrada” vecmāmiņas naudu! Cilvēki, es jūs mīlu, ka esiet tik labi!!!
Strādāju ātrās ēdināšanas kafejnīcā. Šodien no rīta pie kases pienāca vīrietis un teica: “Aiz manis stāv meitene, es viņu nepazīstu. Bet es gribētu samaksāt par viņas kafiju. Nododiet viņai, lai izdevusies diena”.
Sākumā šī meitene ļoti stipri izbrīnījās… bet pēc tam izdarīja to pašu nākamajam cilvēkam, kas bija aiz viņas rindā. Un tā 5 reizes pēc kārtas!
Es smagi slimoju ar angīnu. Mājās biju viena, nevarēju pat piecelties no gultas un raudāju no bezpalīdzības. Mans suns sēdēja līdzās gultai un skatījās uz mani nemierīgi. Pēc tam aizgāja un atgriezās ar milzīgu, smirdīgu, taukainu kaulu: tas viņai, visticamāk, bija paslēpts nebaltām dienām. Kara uzlika kaulu uz spilvena un piespieda degunu man pie sejas, it kā sakot “Košļā!”.
Šodien atradu mirušā vīra mobilo telefonu. Uzlādēju. Izrādījās, tur ir jauni paziņojumi. Meita tos viņam sūta un sūta: stāsta visus svarīgos jaunumus un vispār kā mums klājas…
Ieraudzīju uz ielas vecmāmiņu, kura pārdeva tikai vienu vijolīšu ziedu. Palika viņas žēl, samaksāju 10 reizes dārgāk nekā viņa prasīja. Viņa ar asarām acīs sacīja: “Steigšos uz veikalu, nopirkšu vectēvam desu.” Atnesu ziedu mājās, nākamajā rītā tas uzziedēja.
Tāda vētra kā šodien sen nav bijusi. Darbā teica, ka kāds gramstās gar manu mašīnu. Es izskrēju uz ielas. Viss bija pa vecam, izņemot jumta lūku: kāds to mēģināja piespiest, lai sliktos laikapstākļos mašīna nesabojātos.
Nesen atgriezos no institūta un netālu no metro stacijas “Avtozavodskaja” ieraudzīju kara veterānu. Viņš sēdēja blakus planšetei, uz kuras bija medaļas un ordeņi… Viņa apbalvojumi, kurus viņš bija nopelnījis karā.
Viņš tās pārdeva, lai nopirktu sev vismaz kādu pārtiku. Es piegāju, izvilku visu maka saturu un iedevu viņam, sakot:
“Ņemiet visu manu naudu, bet nepārdodiet savu godu un drosmi par grašiem cilvēkiem, kuri nav tā cienīgi…” Viņš izplūda asarās, paņēma naudu, savāca plaukstās ordeņus un noskūpstīja tos, un tad klusi caur asarām teica: “Paldies, meit.” Šādos brīžos man šķiet, ka varu mainīt pasauli. Viņi man dod cerību.
Darīsim sīkumus viens otra labā. No tā ne tikai mūsu dvēseles, bet visa pasaule kļūs gaišāka un laipnāka.