Janas un Mareka jaunības pieredzes stāsts par dārza mājiņu Kurzemes piekrastē
Jaunībā Jana neuzskatīja sevi par lielu vasarnīcu dzīves cienītāju. Uz dārza mājiņu viņa brauca drīzāk ieraduma pēc, jo tā vajadzēja. Pie tā viņu bija pieradinājusi vīramāte, Katrīna.
— Pašu dārzeņi ir daudz noderīgāki nekā pirktie, — viņa teica, iesaistot jauno vedeklu zemes darbos.
Katrīnas dēls, Mareks, arī neizjuta īpašu mīlestību pret lauksaimniecības lietām. Taču ekonomijas nolūkos viņš kopš bērnības kopā ar māti regulāri apstādīja nelielu zemes gabalu ar kartupeļiem. Kad Katrīna devās mūžībā, mājiņa pārgāja Mareka īpašumā. Laulātie atstāja nelielu dārziņu, bet no kartupeļiem un citiem darbietilpīgiem darbiem nolēma atteikties: teritorijā iesēja zālienu.
— Šeit pie mums ir tik labi! Svaigs gaiss, netālu jūra un Venta, dārzeņi no dobes… — Jana pieminēja vīramāti ar labu vārdu un priecājās, ka Katrīna atstājusi viņai un vīram šo vasarnīcu.
— Ir labi, tikai darba daudz, — nopūtās Mareks. Nupat sabojājās laistīšanas sistēma, un arī jumtu dažviet vajadzēja palāpīt. Māja prasīja remontu, bet dārzs — kopšanu un ieguldījumus.
— Darba daudz, piekrītu. Un ar gadiem kļūs arvien grūtāk to visu pieskatīt. Man jau mugura līka no grābekļa… — nopūtās Jana; viņa bija nogurusi tīrīt zālienu no nokritušajām lapām.
— Un vēl ziema nav pienākusi. Atceries, kā mēs pagājušajā gadā rakām ārā vārtiņus no sniega kupenām?
— Tomēr tagad mēs šeit varam dzīvot ne tikai vasarā. Nē, es priecājos, ka tagad mājā ir silti, — atbildēja Jana. Pirms kāda laika laulātie mājā ierīkoja siltu tualeti un uzstādīja apkures katlu. Tagad uz dārzu varēja braukt visu gadu… ja vien nebūtu stipro sniegputeņu, kas piejūras pusē mēdz būt pamatīgi.
— Nu labi, kamēr rokas un kājas vietā, strādāsim. A tālāk kaut ko izdomāsim.
Tā tas turpinājās vairākus gadus. Taču pēkšņi Mareks bija spiests ierobežot savas kustības. Atkopšanās noritēja ilgi un sarežģīti. Jana palika viena aci pret aci ar dārza darbiem pašā sezonas karstumā.
— Varbūt tev nolīgt kādu palīgu? — ierosināja Mareks.
— Aha, izdomāji gan! Pati kaut kā tikšu galā.
Bet Jana netika galā. Viņai sākās problēmas, un sieviete bija spiesta veselu mēnesi nogulēt.
— Kā tur mūsu raža? Un zāliens droši vien ir aizaudzis, — viņa uztraucās.
— Vajag kādu no paziņām palūgt pieskatīt māju, kamēr mēs ar tevi nevaram tur aizbraukt.
— Man no draudzenēm ir tikai Gunita. Bet viņai ir sava vasarnīca, kaut viņa pati tur visu paspētu…
— Bet Natālija? Atceros, tu teici, ka viņa sapņoja par mājiņu pie Ventspils uz vasaru?
— Natālija? — Jana aizdomājās. Ar Natāliju viņas nebija tuvas draudzenes, drīzāk gan paziņas, senas studiju biedrenes. Natālija un Jana kopā mācījās augstskolā un īpaši neuzturēja sakarus, bet, tā kā dzīvoja netālu, dažreiz satikās un apmainījās jaunumiem.
— Varbūt piezvani viņai? Piedāvā padzīvot vasarnīcā bez maksas. Bet viņa pretī lai novāc ražu un sakārto dārzu. Tagad ir rudens sākums, silts. Domāju, viņa būs priecīga atpūsties uz sveša rēķina, — pieļāva Mareks.
— Nu jā, no bezmaksas mājas retais atteiksies. Piezvanīšu viņai tūlīt pat, — nolēma Jana. Viņa atrada paziņas tālruni un uzzvanīja.
— Jā?
— Čau, Natālija. Kā iet?
— Labi. Kā jums?
— Dažādi… — Jana pastāstīja viņai par savām problēmām. — Vārdu sakot, mums tev ir piedāvājums: mājas atslēgas apmaiņā pret ražas novākšanu un dārza kopšanu.
— Paldies, bet es šobrīd meklēju variantu sev. Savu personīgo. Pati padomā, kāpēc man pūlēties svešā dārzā, ja var nopirkt savu?
— Tā ir taisnība, bet mēs taču tev piedāvājam dzīvot bez maksas… bet citi par naudu, — mēģināja iebilst Jana.
— Par naudu, bet tomēr savs. Nopirkšu mājiņu un braukšu turp, stādīšu to, ko gribēšu, remontu taisīšu tādu, kādu gribēšu… Bet svešs — tas tāpat paliks svešs.
Sievietes vēl nedaudz padiskutēja, un katra palika pie sava viedokļa. Bet vakarā, kad Mareks ar Janu apsprieda šo sarunu, Mareks pēkšņi ierosināja:
— Bet varbūt mums pārdot viņai šo māju?
— Kā pārdot? Un ar ko mēs paliksim?
— Ar naudu. Tāpat mēs abi netiekam galā. Es uz vienas kājas lecu, tu guli… Bet mājai vajag saimniekus, uzraudzību. Maz kas var notikt…
— Nē, Marek. Es neesmu gatava šķirties no mūsu dārza, — Jana pakratīja galvu.
Un tomēr Mareka vārdi iesēdās viņas galvā. Turklāt Janai priekšā bija ilgs ceļš, pēc kura viņa uz nenoteiktu laiku nevarēs iet dārzā. Arī nauda noderētu. Tāpēc, kad pēc dažām dienām piezvanīja kaimiņiene un pateica, ka malējo māju aptīrījuši gaišā dienas laikā, Jana nopietni aizdomājās par to, ka māja bez saimniekiem sabruks. Atrast gribētājus bez maksas kopt māju neizdevās. Un laulātie pieņēma smagu lēmumu:
— Pārdosim māju Natālijai. Lai lieto.
Natālija brauca skatīties māju viena pati, saimnieki aizbraukt nevarēja.
— Es visu novērtēju un esmu gatava pirkt māju par pusi no vērtības, — Natālija paziņoja spriedumu.
— Kā tas ir — par pusi?
— Jumts tek, dēļi sapuvuši, sēta jāmaina, ar ūdeni problēmas… un arī nokļūšana neērta — no pilsētas centra tālu.
Laulātie pakonsultējās, padomāja un… piekrita Natālijas nosacījumiem. Viņiem kaut kas bija jāizlemj, jo Janai parādījās iespēja un nauda bija vajadzīga tuvākajā laikā. Darījumu noslēdza operatīvi. Natālija bija apmierināta, ka veikusi izdevīgu pirkumu. Bet Jana ar Mareku saprata, ka ir pārrēķinājušies tikai pēc kāda laika, kad laulātie varēja atgriezties normālā dzīvē. Viņiem atkal gribējās braukt uz dārzu, darboties dobēs, pļaut zālienu un staigāt pa piejūras mežu.
— Velti mēs steidzāmies pārdot māju… — nopūtās Jana. — Tagad tā gribētos dārzā. Tur ābeles zied.
— Un kas par to? Braucam. Lauks, mežs, upe — tā ir koplietošanas teritorija, kurš mums ko teiks?
— Arī taisnība.
Jana sagatavoja sviestmaizes, termosu, pledu, un laulātie devās “piknikā”. Apkaimi viņi zināja labi. Tika nolemts doties uz pļaviņu netālu no bijušās mājas. Ceļš veda garām mājai, un laulātie nevarēja paiet garām neieskatoties.
— Bet Natālija nez kāpēc nav atbraukusi… — teica Jana.
— Guļ vēl droši vien. Tie bijām mēs, kas dārzā strādājām no paša rīta, bet viņa ir slinka sieviete, viņai patīk gulēt līdz pusdienām.
— Vai tiešām viņa vēl neko nav iestādījusi? — Jana ieskatījās pār sētu. — Dobes tukšas, neapstrādātas… ak, posts! Nekas taču neizaugs.
— Un jumtu, skatos, arī nav palāpījuši.
— Toties logos jauni aizkari. Bet paskaties, kādas apmales! Un krāsu kaut kādu briesmīgu zaļu izvēlējušies, vai tiešām nevarēja ko citu piemeklēt… mums bija tik skaisti. Bet kas tas tāds? Kauns skatīties.
— Es redzu, ka arī zālienu viņa nepļauj. Skaties, cik gara zāle.
— Nē, velti mēs Natālijai savu māju uzticējām.
Laulātie vēl ilgi apspriestu to, par ko jaunā saimniece pārvērtusi viņu dārzu, ja vien viņus neizbiedētu kustība aizmugurējā pagalmā.
— Ejam, citādi vēl nodomās, ka esam garnadži… — Mareks paraustīja sievu aiz piedurknes. — Mēs taču atbraucām piknikā, vispār jau.
Laulātie aizgāja, bet vēlme atgriezties “mājās” palika. Galu galā Jana piezvanīja paziņai un it kā starp citu painteresējās, kā klājas viņu mīļajai vasarnīcai.
— Lieliski. Mani viss apmierina.
— Mēs te nesen bijām tajā pusē, redzējām, ka dārzs nekopts…
— Kā tas ir — nekopts?
— Nu, dobes tukšas, zāle visapkārt…
— Es braucu atpūsties, nevis kartupeļus stādīt. Un vispār, tā ir mana darīšana, ko audzēt savā dārzā.
— Jā, es saprotu, vienkārši žēl dārza…
— Nopērc savu dārzu un dari tur, ko gribi, — ieteica Natālija. Ar to viņu saruna pārtrūka.
— Re, cik lepna! Ja ne mēs… — nomurmināja Jana.
Tajā vakarā laulātie ilgi apsprieda paziņas rīcību. Mareks pat iedomājās, ka vajadzētu nopirkt māju kaimiņos un parādīt Natālijai, kā pareizi jāsaimnieko. Bet diemžēl nekas piemērots tajā sludinājumu vietnēs neatradās.
— Labi, pagaidīsim. Apniks un izliks pārdošanā. Tad nu mēs atgūsim savu īpašumu.
Bet Natālija nesteidzās šķirties no izdevīgā ieguvuma. Pagāja mēneši, viņa uz vasarnīcu brauca reti un galvenokārt, lai pasauļotos un atpūstos. Bet Jana ar Mareku tajā pusē mēdza būt arvien biežāk: viņi ieviesa likumu katru nedēļu brīvdienās braukt “uz pļaviņu”. Laulātie katru reizi pienāca pie vārtiņiem, pārbaudot, kas dārzā mainījies.
— Jana! Čau! — uzsauca kaimiņiene, ieraugot paziņas. — Tu te kaut kā bieži rādies…
— Jā, mēs tāpat… uz pļaviņu. Sēnes sākušās, lūk, ejam…
— Sēnes no rīta jāvāc. Tagad jau viss nolasīts.
— Kā dzīve?
— Nekas… — kaimiņiene padalījās jaunumos.
— Bet tu nezini, varbūt kāds pārdod māju mūsu pusē?
— Zinu. Malējo māju pārdod.
— To, kuru aptīrīja?
— Jā.
— Un par cik?
— Precīzi nezinu, bet laikam dārgi… — kaimiņiene nosauca summu, kas bija daudz lielāka nekā tā, par kuru viņi pārdeva savu māju Natālijai, lai gan viņu māja bija labāka.
— Nu un nu…
— Bet ko tu gribi? Tirgus… Re, man paziņas pārdeva māju… tur vispār nekā nebija, bet par vietu samaksāja veselu bagātību. Un vispār, ko es jums stāstu, jūs taču paši nesen pārdevāt savu īpašumu. Gan jau par lielu naudu…
— Aha, lielu naudu. Par kapeikām atdevām! Lēti pārdevām… cerējām, ka Natālija mūs neapmānīs. Bet viņa vēl atlaidi izkaulēja. Tagad māja ir nolaista.
Kaimiņi vēl nedaudz papļāpāja, un Jana ar Mareku aizgāja. Viņi bija ļoti vīlušies un dusmīgi uz savu neapdomību.
— Tagad vairs neko nenopirksi… tik daudz naudas mums nav.
Aptuveni mēnesi viņi tajā pusē nebrauca, bet tad tomēr aizbrauca. Atkal “piknikā”. Taču šoreiz laikapstākļi nebija labvēlīgi ceļotājiem. Sākās spēcīgs negaiss, un Mareks ar Janu tik tikko paspēja aizskriet līdz bijušajai sētai.
— Kur tagad? Līdz pilsētai nepaspēsim, tūlīt gāziens sāksies.
— Iesim pie kaimiņienes?
— Viņas nav mājās…
Tajā brīdī sāka līt kā no spaiņiem.
— Labi, ejam, — Mareks atvēra vārtiņus, un viņi iespurdza zem nojumes.
Un iegrima ilgās pēc pagātnes.
— Mana mīļā lejkanna! — Jana ieraudzīja pie šķūņa izmētātus instrumentus. Natālija nebija kārtīga un nometa lietas, nesekojot tīrībai.
— Sēdies. Mums ilgi būs jāgaida…
Laulātie sēdēja uz krēsliem zem nojumes, atceroties, kā šajā dārzā pagāja viņu jaunība.
— Bet cik daudz ķiršu, tu paskaties! — Jana pamāja uz koku.
— Natālija vispār nevāc ražu. Re, kāda sliņķe. Tur arī āboli ir… nevienam nevajadzīgi.
— Ejam, — Jana apņēmīgi piecēlās. — Lietus beidzās.
Mareks taisījās iet prom, bet Jana norādīja uz koku, un viņš saprata, ko sieva iecerējusi.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
