— Tā kā viņa dārzu nekopj, mēs paši visu izdarīsim.
Mājās laulātie brauca ar pilnu ābolu grozu un spainīti gatavu ķiršu. Jana bija lepna par sevi, bet Mareks jau iztēlojās garšīgu pīrāgu. Kāds gan bija viņu pārsteigums, kad nākamajā dienā viņiem piezvanīja Natālija.
— Vai jūs izdomājāt māju pirkt? — viņa jautāja.
— Ja nolaidīsi cenu, tad pirksim.
— Es nenolaidīšu ne kapeiku.
— Tad nav par ko runāt. Visu labu.
— Pagaidi, Jana. Tā kā jūs māju nepērkat, tad apmaksā rēķinu.
— Par ko?
— Par ogām un augļiem jums pienākas maksāt. Vakar jūs no mana dārza iznesāt ķiršus, 5 litrus, un 6 kg ābolu. Gaidu apmaksu, kur sūtīt, tu zini.
Jana nespēja atrast atbildi. Viņu līdz sirds dziļumiem pārsteidza Natālijas sīkumainība.
— Ja nesamaksāsi, uzrakstīšu par jums iesniegumu. Fotogrāfijas man ir, liecinieki arī. Es uzliku lēto kameru tur, bet strādā viņa labi un kā redzu noder arī. Un vairāk lai jūsu kāja mans mājā nebūtu!
Natālija tajā vakarā pateica vēl daudz ko, Janai no viņas vārdiem pat galvā puzle nesalikās – tādu draudzeni tēloja. Tālāk jau Mareks risināja jautājumu par “samaksu” par augļiem un ogām, no kurām Jana jau bija izvārījusi ievārījumu.
Lai kā viņš mēģināja apelēt pie sirdsapziņas, nekas neizdevās. Nācās Natālijai samaksāt, jo ļoti negribējās atbildēt likuma priekšā par nelikumīgu iekļūšanu privātīpašumā un apkaunoties visā Ventspils pusē.
Kopš tā laika Jana ar Natāliju pārtrauca jebkādu saziņu. Un tajā pusē laulātie vairs nebrauca. Kas viņus saimniecei “nodeva”, Jana nezināja, bet Mareks nosprieda, ka kaimiņiene.
— Re, cik ļauni cilvēki apkārt, — viņš nopūtās.
— Tikai mēs ar tevi esam godīgi un kārtīgi… — Jana piebalsoja. Vairāk viņi jautājumu par vasarnīcu necēla. Un arī vēlme staigāt piknikos kaut kā pārgāja.
Nu šausmigi tizlas beigas. Tas ir stāsts ne par ko.