Šī ģimene ļoti viegli attiecās pret to, ka visi viņiem palīdz. Jegorovi pat paši lūdza ciema iedzīvotājiem viņiem palīdzēt, kad viņiem kaut kas bija nepieciešams.
Un viņi joprojām turpināja laist pasaule jaunus bērnus.
Jegorova saņēma medaļu un nosaukumu “māte-varone”.
Es nekad nevarēju saprast, kāpēc kāds viņiem ir kaut ko parādā. Mana mamma savā laikā atteicās no idejas dzemdēt trešo bērnu, lai saņemtu valsts pabalstus. Tad kāpēc Jegorovi rīkojās savādāk?
Bet es neizteicu savas domas skaļi, jo neviens cits arī neteica. Man likās, ka man nav taisnība.
Bet reiz es uzdūros interesantam rakstam.
Tur bija stāstīts par daudzbērnu ģimeni, kuras finansiālais stāvoklis bija tik bēdīgs, ka viņi lūdza iespēju nakšņot mērijā. Vecāki un viņu astoņi bērni dzīvoja piecpadsmit kvadrātmetru lielā istabā, kurā savulaik tika ieguldīts dekrēta pabalsts. Tēvs strādāja kā taksometru šoferis, bet māte nemitīgi bija dzemdību atvaļinājumā.
Toreiz valsts solīto mājokli viņiem neiedeva: teica, ka to darīs tikai pēc trim gadiem.
LASI VĒL: Ukrainiete Anastasija neapstājās pie vaigu kauliem un uztaisījusi sev mākslīgos preses kubiņus
Šis ir ļoti skumjš stāsts, taču daudz jautājumu rodas pašai ģimenei. Jums nav naudas, normāls mājoklis. Kāpēc tik daudz bija jādzemdē?
Tajā pašā rakstā bija stāsts par citu ģimeni. Viņiem bija pieci bērni, bet viņiem nebija sava mājokļa. Viņi saņēma bezmaksas zemes gabalu un sāka būvēt māju, ieguldot maternitātes pabalstu. Taču ar šo naudu nepietika. Un kā viņi atrisināja problēmu? Nē, viņi nesāka strādāt, bet radīja vēl divus bērnus.
Un tad arī atvēra ziedojumu vākšanu, lai cilvēki maksātu par mājas celtniecību.
Tas nav nekāds varoņdarbs, ja cilvēki šādos apstākļos dzemdē tik daudz bērnu. Šāda attieksme pret dzīvi ir bezatbildīga.
