Jau mirkli vēlāk meitene spēra soli, lai nolektu. Es paguvu caur restēm izlikt rokas un noturēt viņu aiz vidukļa… Viņa burtiski karājās virs ūdens, tikai manas rokas neļāva viņai nokrist. Ar visu spēku es viņu vilku pie margām. Centos viņu cieši piespiest sev klāt, starp mums bija tikai margas.
Cenšoties runāt pēc iespējas mierīgāk, es sāku stāstīt: “Zini, pirms 23 gadiem mans brālis izdarīja pašnāvību. Tas mani ļoti ietekmēja, tādēļ es nolēmu, ka nekad mūžā nepieļaušu vēl kādam izdarīt pašnāvību. Es neļaušu taviem mīļajiem tevi pazaudēt. Zinu, ka tev šobrīd ir nereāli grūti, bet, tici man, paliks vieglāk!” pēc kā es piespiedu viņu sev vēl ciešāk klāt.
Pa to laiku pāri tiltam brauca vēl 2 riteņbraucēji. Visu šo laiku es centos runāt ar viņu. Viņa pastāstīja, ka viņas vecāki viņu ienīstot. Viņai pašai esot maniakāli depresīvā psihoze, ar kuru viņa esot gulējusi arī slimnīcā. Mēģināju viņu mierināt, sakot, ka paliks vieglāk, ka grūti ir tikai tagad.
Zem mums ūdenī parādījās laiva ar akvalangistiem, kas bija gatavi rīkoties, ja meitene būtu lekusi. Pa to laiku piebrauca arī ceļamkrāns, kas bija gatavs nocelt meiteni nost no barjerām.
Kad policisti uzdeva viņai jautājumus, meitene klusēja. Kad tos pašus jautājumus uzdevu es, viņa atbildēja. Mūsu starpā izveidojās īpaša saikne.
Jau pēc laika meitene bija drošībā. Policistiem iedevu savu telefona numuru, lai viņi to iedotu meitenei. Man gribējās ar viņu vēl reizi parunāt, pastāstīt viņai, cik ļoti lielisks cilvēks viņa ir. Bieži apkārtējā pasaule mūs sāpina, bet tik pat daudzi ir laba visā apkārtējā, kuru dēļ ir vērts dzīvot!
Šis notikums kļuva par ļoti vērtīgu mācību. Bail iedomāties, kas būtu noticis, ja es būtu kaut sekundi vēlāk ieradies…
Tā vien gribas no visas sirds pateikties drosmīgajam vīrietim un paspiest viņam roku. Viņš izglāba viņai dzīvību visos veidos, kā vien var iedomāties.
Ja arī Jūs iedvesmoja šis stāsts, dalieties tajā!
Avots: ofigenno.com