Tie tik ir jaunumi. Ludmilai Fjodorovnai bija jau 56 gadi. Viņa dzīvoja klusu, mierīgu dzīvi. Darbs, mājas, svētdienas pastaigas ar mīļajiem mazbērniem. Bet, acīmredzot, mēs līdz galam nezinājām kā dzīvo vientuļā sieviete.
Visi klusēja, bet vīramāte klusām devās prom.
-Pagaidi, mammu! Tu esi pārliecināta? Varbūt tā ir kāda kļūda? – klusumu pārtrauca vīrs.
-Nē, – ar galvu māja Ludmila Fjodorovna un parādīja mums ultrasonogrāfijas izmeklējumu.
Slēdzienā bija rakstīts: “11. grūtniecības nedēļa”.
-Bet kurš varētu būt bērna tēvs? – jautāja viņas dēls.
-Vai nu Pāvels Vitaļevičs, vai nu Igors Svedrickis, vai Antons Kirjanovs, – atbildēja māte.
Šajā reizē krūze izkrita no rokām vīram. Bija par ko brīnīties.
Nu labi, Pāvels Vitaļevičs ir Ludmilas Fjodorovnas kaimiņš, vīrietis gados, arī vientuļš. To mēs varētu saprast. Bet Igors un Antons! Jaunie puiši strādāja tajā pašā noliktavā, kur mana vīramāte. Igors bija mūsu vecumā – viņam bija 25 gadi. Bet Antons vispār nesen no armijas atgriezies. Viņam knapi 20 gadi bija.
-Tā, labi. Ko ārsti saka? – Viktors nolēma izjautāt savu māti.
– Saka, ka organisms man ir vesels, varu iznēsāt bērnu. Tikai nepieciešama īpaša novērošana. Ar mazuli viss ir kārtībā, attīstās labi.
-Ko domā?
– Dzemdēšu, – pārliecinoši atbildēja vīramāte, – Bet, kad piedzims, veikšu DNS testu. Alimenti, protams, man nav vajadzīgi. Bet tikai priekš sevis zināšanai. Lai zinātu, kādu tēva vārdu dot dēlam vai meitai.
Kopš tā brīža mūsu ģimenē sākās jauna dzīve. Mēs visi ar rūpēm un sapratni izturējām pret vīramāti viņas interesantajā stāvoklī. Mēs pat viņai atradām labu maksas ārstu, kurš piekrita sekot līdzi grūtniecības gaitai.
Drīz vien Ludmilai Fjodorovnai parādījās vēders. Bija dīvaini uz viņu skatīties, bet mēs centāmies neizrādīt savu nebeidzamo izbrīnu, un, protams, vienkāršu cilvēcisko ziņkārību.
LASI VĒL: Kamēr mans vīrs gulēja, es nolēmu nedaudz pārbaudīt viņa telefonu
Vīramāte mēģināja slēpt savu vēderu platās drēbēs: visi baidījās, ka trīs potenciālie bērna tēvi pamanīs viņas stāvokli.
– Pat nezinu kā pateikt priekšniecībai, ka eju dekrētā, – viņa sacīja, ēdot vēl negatavu zemeni, – vai neatlaidīs mani… Bet tad arī pabalstu nesaņemšu… Bet kaut kā ir jādzīvo.
Par Ludmilas Fjodorovnas grūtniecību uzzināja tieši tajā dienā, kad viņa atnesa uz darbu izziņu no slimnīcas. Ziņa par to, ka 56 gadus veca noliktavas darbiniece gaida bērnu, uzmodināja visu kompāniju. Īpaši uztraucās Igors Svedrickis un Antons Kirjanovs.
Tajā dienā, kad vīramāte aizgāja dekrētā, mūsu ar vīra dzīvoklī parādījās negaidīts viesis. Uz sliekšņa stāvēja Igors. Tas pats, viens no iespējamajiem bērna tēviem. Viņš nezināja par citiem potenciālajiem tēviem un bija pārliecināts, ka Ludmila ir stāvoklī no viņa.
-Esmu gatavs maksāt alimentus, uzturēt Jūsu māti, bet neprecēšos. Bērnu viņa var rakstīt ar manu uzvārdu, bet man nebūs nekādas saistības ar viņa audzināšanu, – paziņoja 25 gadus vecais puisis.
– Labi, – es viņam mierīgi atbildēju. – Bet kāpēc Jūs pats to nepasakāt Ludmilai Fjodorovnai?
Igors nolaida acis. Kļuva skaidrs: viņam bija kauns un bail iet pie viņa bērna mātes.
-Tā ir jūsu lieta. Jebkurā gadījumā, neviens Jūs nespiež komunicēt ar dēlu vai meitu, – es paziņoju, nesagaidot no viņa atbildi uz savu jautājumu.
Ar to mēs jauki atvadījāmies un es aizvēru durvis. Un tad pēkšņi pie durvīm atkal zvanīja. Tas bija Antons Kirjanovs. Un viņš nebija viens, bet ar savu mammu.
– Esmu gatava Jums maksāt tik, cik Jūs gribēsiet, bet, lūdzu, nevienam nesakiet, ka Jūsu māte gaida bērnu no mana dēla! Viņam ir meitene, drīz būs kāzas! – lūdzās Antona mamma.
Tā tik ir dieniņa šodien. Bet, ko tad pats jaunais tētuks mēli norijis? Stāv klusām zem mammas brunčiem, acis skatās grīdā, kā tāds pirmklasnieks. Tad nu gan vīrietis atradies. Un vēl viņam kāzas drīz. Kur iet šī pasaule?
-Mums nauda nav nepieciešama, – es atzinos. – Visu labi. Mēs Jūs nezinām, Jūs mūs arī.
Es aizcirtu durvis viņu degunu priekšām. Biju nikna. Nē, nu skaidrs, Ludmila Fjodorovna sadarīja lietu, bet kā šie vīrieši uzvedas? Neviens negrib uzņemties atbildību par savu rīcību. Prot tikai vaimanāt.
Pēc pāris stundām atnāca arī Pāvels Vitaļevičs. Viņam rokās bija torte un ziedi.
-Tas Jums, – viņš pasniedza buķeti, – mani sauc Pāvels, un Jūs, visticamāk, esat Ludmilas Fjodorovnas vedekla.
-Jā, viss pareizi.
– Ielaidīsiet?
-Protams, ienāciet, tūlīt uzlikšu tēju, – steidzīgi atbildēju.
– Šodien es uzzināju, ka Ludmila… Atvainojiet, ka Ludmila ir stāvoklī.
-Un ko Jūs domājat šajā sakarā? – es vaicāju diezgan komandējošā tonī.
Vīrietis pasmaidīja un sacīja:
– Esmu laimīgs! Bērni – tā ir dāvana! Un, lai Jūs nemulsina mūsu vecums. Esmu pārliecināts, ka mēs kļūsim par brīnišķīgiem vecākiem šim mazulim.
Es apstulbu. Vai tiešām šajā pasaulē vēl ir palikuši īsti vīrieši. Bet bērns taču var nebūt viņa… Labi, lai paši tiek skaidrībā.
-Mēs esam ļoti priecīgi, – es viņam atbildēju. – Bet, kāpēc Jūs pie mums atnācāt?
-Uzaicināt Jūs uz mūsu kāzām. Lūk, ielūgums! Mēs gribējām atnākt kopā ar Ludmilu, bet viņa apslimusi un pēdējā brīdī palika mājās.
Nu tā neko! Izrādās, viņš jau viņai izteicis bildinājumu un pat dzimtsarakstu nodaļu sarunājis! Manai vīramātei noteikti ir paveicies ar vīrieti.
Pēc mēneša notika mūsu jaunlaulāto svinīgā kāzu ceremonija. Bet vēl pēc mēneša Ludmila Fjodorovna dzemdēja brīnišķīgu meitenīti Vasilisu Pavlovnu. Un, ziniet, viņa bija neticami līdzīga Pāvelam Vitaļevičam. DNK tests to apstiprināja: viņa patiešām bija viņa miesīga meita.
Tagad meitenītei ir jau 5 gadi, viņa iet dārziņā un nodarbojas ar sportu. Nesen Vasilisa ieņēma pirmo vietu mākslas vingrošanas sacensībās. Treneri saka, ka viņai gaidāma liela nākotne.