Nesen satikos ar kādu savu paziņu. Viņš jau sen ir šķīries, dzīvo viens pats un strādā par drošības inženieri. Viņš uzcēla sev māju ezera krastā un tagad pārcēlies turp no pilsētas.
Tikšanās iemesls bija darba jautājumā: drīzumā dodos uz citu pilsētu un gribēju ar viņu izrunāt signalizācijas nianses vienā objektā, jo man ir daži jautājumi. Kad tas bija apspriests, saruna, kā parasti, pārgāja pie personīgajiem tematiem.
Man situācija skaidra — ir draudzene, ar kuru regulāri tiekamies un viens pie otra braucam. Viņam gan nav pastāvīgas dzīvesbiedrenes. Viņam 57, jau četrpadsmit gadus viņš ir viens pats, un, kā viņš saka, tas viņu pilnībā apmierina. Viņš atklāti pasaka: sievietes nav vajadzīgas. Labsajūtai, lūk, var jau pieaicināt — iespēju netrūkst. Dažreiz, viņš piebilst, pat precētās iekrīt. Un, kā viņš novērojis, ja sieviete tomēr nolemj krāpt, sižets vienāds visām: vīrs sen apnicis, jau sen gribētu aiziet, bet to laulības šķiršana kavē, to dzīvokļa jautājums neskaidrs. Patiesībā viņas vēlas nevis vienkārši aiziet, bet vēl arī kaut ko iegūt no tā vīrieša.
— Sievietes to visu mēdz pasniegt tā: lūk, es baroju, mazgāju, gulēju līdzās — tagad pelnīta atlīdzība, — viņš spriež. — Bet veļu taču mazgā automāts, ēdienu parasti gatavojam kopā, arī māju tīram abi. Tik un tā dāmas mazina vīrieša devumu un uzpūš savu. Acīmredzot tas viņām ir raksturīgi.
Un tad viņš padalījās ar kaut ko personisku:
Kad man palika 42 gadi, sapratu, ka mūsu mājās vairs nav palicis vietas kopīgai ģimenes dzīvei. Dēlam jau bija 22 gadi, meitai — 17, un abi dzīvoja patstāvīgi. Mājā kļuva kluss un tukšs. Sieva aizrāvās ar savām nodarbēm, un mūsu sarunas pamazām izzuda — jutāmies kā kaimiņi kopmītnēs. Tāpēc sakrāmēju drēbes un aizgāju. Vēlāk redzēju, ka šīs pārmaiņas abiem nāca par labu. Oficiālu šķiršanos neformējām; vienkārši dzīvojām katrs savu dzīvi.
Viņš pārcēlās dzīvot pie mātes, sakārtoja tēva atstāto dzīvokli, bet drīz vien, saņēmies, paņēma aizdevumu un ķērās pie privātmājas būvniecības. Starp citu, zemesgabals kāda Latvijas ezera krastā viņam pienācās mantojumā no tēva.
Tagad dzīvoju šeit, pavisam netālu no pilsētas. Man ir viss nepieciešamais — trauku mazgājamā mašīna, veļas mašīna; ēst gatavoju pats, tāpēc nekādu grūtību. Te valda miers un kārtība, dzīvoju sev par prieku. Reizēm iepazīstos ar sievietēm: parunājamies, atpūšamies, aizbraucam uz Lūbāna ezera plašumiem, un pēc tam katrs dodas savā ceļā. Viss ir viegli un brīvi, un ir sajūta, ka dzīvoju pilnvērtīgi.
Pēc viņa domām, pēc četrdesmit gadu vecuma vīrietis var vairāk domāt par sevi. Kamēr bērni ir mazi, ģimene ir ļoti svarīga — mamma un tētis ir vajadzīgi. Taču, kad bērni izaug, pienāk laiks vairāk rūpēties par sevi un savām interesēm.
— Sieviete tikai traucēs. Un, starp citu, pašas sievietes pēc četrdesmit bieži saka to pašu.
It kā…
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…
