Šis vīrieties ir biedējošākais sērijveida slepkava vēsturē – tev pāries šermuļi pār kauliem

Bērniņu diezgan ātri adoptēja Perla un Natans Berkovitsi, kuri pārsauca zēnu par Dāvidu Ričardu Berkovitsu. Lai arī Dāvida bioloģiskā māte bija dzīva, vecāki stāstīja zēnam, ka viņa nomira dzemdībās. 

Bronksā Dāvids pavadīja lielisku bērnību, tomēr vēlāk viss sagāja grīstē – viņš ienīda skolu, jo viņu nepārtraukti apcēla par to, ka viņš ir adoptēts – viņam bieži rādījās murgi, jo zēns bija aizrāvies ar šausmu filmu skatīšanos. Tāpat viņš sevī turēja lielas sāpes par savas bioloģiskās mātes nāvi, jo domāja, ka viņš tajā ir vainojams. 

Vienīgais prieks, kas viņam dzīvē bija, bija pavadītais laiks kopā ar savu audžumāti Perlu. Tomēr sāka parādīties zēna tumšā puse, kad viņš slepus noindēja savu papagaili, jo Dāvids bija greizsirdīgs par uzmanību, ko papagailis novērsa no viņa.

Lai arī viņš dievināja savu māti, viņš uz viņu kliedza un lamājās, tādēļ Perla aizveda zēnu pie bērna psihoterapeita, kad viņam bija vēl tikai 10 gadi, tomēr tas nepalīdzēja. 

Pēc tam, kad Perla nomira no krūts vēža (Dāvidam tad bija 14 gadi), Dāvids teica, ka viņš viņu ienīst un ka viņš ir cerējis, ka viņa nomirs. 

1971. gadā Berkovits iestājās Amerikas armijā (18 gadu vecumā) – viņš dienēja Dienvidkorejā. 1974. gadā viņš tika atbrīvots un atgriezās Ņujorkā. Tas arī bija brīdis, kad viņa audžutēvs izstāstīja, ka viņa bioloģiskā māte patiesībā nav mirusi. To uzzinājis, Dāvids nolēma atrast savus īstos vecākus.

Pēc tam, kad viņš meklēja jau vairākus mēnešus bez rezultātiem, viņš pievienojās sātana pielūdzēju biedrībai – Dāvids meklēja piederības sajūtu. Viss aizgāja tik tālu, ka viņš noslēdza vienošanos ar asinīm par to, ka viņš kalpos sātanam.

Pēc gadu ilgušiem mātes meklējumiem, viņš beidzot viņu atrada – šokēts par patiesību par savu īsto tēvu, viņš sāka ar māti satikties arvien retāk un retāk – viņā auga vēlme māti nogalināt. 

Viņa noziedzīgie akti sākās pēc tam, kad 1975. gadā viņš ar nazi sadūra pusaugu meiteni Mišelu Formanu. Par laimi, viņa izdzīvoja, bet viņš nekad nekļuva par aizdomās turamo, jo ātri pārvācās uz citu Ņujorkas daļu.

Lasi vēl: Tu neticēsi, ko šis sērijveida slepkava izdarīja ar saviem upuriem. Pretīgi!

1976. gadā viņš sāka draudēt sievietēm un pārīšiem ar pistoli. Bija vairāki šaušanas gadījumi. Viņa slepkavības tika publicētas presē, ātri vien viņš kļuva pazīstams kā “44. kalibra slepkava”, tomēr neviens nezināja viņa patieso identitāti.

1977. gadā Dāvids bija nogalinājis 6 cilvēkus un ievainojis 7, kad viņa vārds tika nomainīts uz “Sema dēls” – policija bija atradusi viņa rakstītu zīmīti tuvumā Aleksandra Esas un Valentīnas Surānas līķiem (pāris, kuru nogalināja Dāvids).

Zīmītē bija rakstīts:

“Esmu dziļi sāpināts, ka saucat mani par sieviešu nīdēju. Es tāds neesmu. Bet es esmu monstrs. Es esmu “Sema dēls”. Esmu mazs knēvelis. Kad tētis Sems piedzeras, viņš kļūst ļauns. Viņš sit savu ģimeni. Dažreiz viņš mani piesien mājas aizmugurē. Citreiz viņš mani ieslēdz garāžā. Semam patīk dzert asinis. “Ej un nogalini”, komandē tētis Sems. Daži atdusas aiz mūsu mājas. Vairāk jauni – izvaroti un noslepkavoti – viņu asinis tika izsūktas – palikuši ir tikai kauli. Tētis Sems mani iespundē arī bēniņos. Es nevaru tikt laukā, bet es skatos ārā pa bēniņu logu, skatos, kā pasaule kustas uz priekšu. Jūtos kā atstumtais. Esmu citādākā viļņu augstumā nekā citi – ieprogrammēts, lai nogalinātu. Lai jūs mani apturētu, jums nāksies mani nogalināt. Uzmanību policijai: nošaujiet mani vai arī nekā. Nejaucieties man pa ceļam, vai arī es jūs nogalināšu. Tētis Sems tagad jau ir vecs. Viņam vajag asinis, lai saglabātu jaunību. Viņam ir bijušas pārāk daudzas sirdstriekas. Man pietrūkst manas skaistās princeses. Viņa atpūšas mūsu dāmistabā, bet es jau drīz viņu satikšu. Es esmu monstrs. Man patīk medīt. Klīst pa ielām, meklējot mērķi – garšīgu gaļu. Es laikam esmu ūdens, ko viņi dzer. Es dzīvoju, lai medītu – tā ir mana dzīve. Asinis tēvam. Mister Borellī, es nevēlos vairs nevienu nogalināt, bet man tas ir jādara “par godu manam tēvam”. Es vēlos mīlēties ar pasauli. Es mīlu cilvēkus. Es neiederos šajā pasaulē. Es vēlos jums visiem novēlēt priecīgas Lieldienas. Lai Dievs jūs svētī šajā dzīvē un nākamajā, tagad es saku atā un arlabunakti. Policija – ļaujiet man jūs medīt ar šiem vārdiem: “Es atgriezīšos!Es atgriezīšos!”Jūsu slepkava, misters Monstrs”

Sems, par ko viņš visu laiku runā, izrādījās Berkovitsa kaimiņš Sems Kars, kurš bija sātaniskā kulta tēvs. Vēlāk Berkovits tika arestēts par slepkavībām – viņš teica, ka Sems ir sātans un ka viņš bija sūtījis dēmonus, lai viņi liktu Dāvidam nogalināt.

Pēc visiem avīžu ierakstiem Ņujorkas iedzīvotāji dzīvoja kā uz naža asmens. Sievietes pat nogrieza savus matus un tos nokrāsoja blondā krāsā, lai nekļūtu par upuriem – Dāvidam patika nogalināt sievietes ar gariem, tumšiem matiem. 

Berkovitsa ļaundarībām pienāca gals, kad kāda sieviete vārdā Sesila Devisa ziņoja policijai, ka  kāds aizdomīgs vīrietis bija gājis viņai garām ar dīvainu priekšmetu rokās – kad viņa bēgusi prom, dzirdējusi aiz sevis šāvienus. Tajā vakarā Dāvida mašīna bija novietota tajā vietā, kur par viņu tika ziņots – policija pārbaudīja katru mašīnu, kas atradās teritorijā – uzgājuši Dāvida mašīnu, viņi tajā atrada šauteni, maisu pilnu ar munīciju, karti ar slepkavību vietām un vēl kādu citu draudu vēstuli. 

Viņi zināja, ka ir uzgājuši pēdas īstajam vīrietim – kad viņš devās uz savu mašīnu, policija viņu notvēra. Viņš nebija ne pārsteigts, ne nobijies – Dāvids lepni smaidīja un ātri atzinās visās slepkavībās. 

1979. gadā viņš atzinās, ka bija melojis par to, ka viņu bija apsēdis dēmons – patiesībā viņš vienkārši bija jutis pret sievietēm milzīgas dusmas, kas radīja vēlmi viņas nogalināt. 

Avots: topratedviral.com