Vakar pārtikas veikalā saskrējos ar bijušo klasesbiedru Jā, jā, ar to pašu Daini, kurš pirms pāris gadiem absolventu salidojumā ar izbrīnu paziņoja:
– Ģimene? Man tā šobrīd nav prioritāte!
Bet tagad, pēc desmit minūšu bezjēdzīgas pļāpāšanas starp letēm, viņš pēkšņi man sacīja:
– Klau, vai tu nepazīsti kādu normālu sievieti? Godīgi sakot, man ir apnicis būt vienam, es gribu kādu sev blakus, izveidot stabilas attiecības.
Bet viņam ir tikai 43 gadi! Un kur tad ir viņa agrākais solījums būt “vientuļajam vilkam”, līdz mati kļūst sirmi?
No brīvības līdz tukšumam – viens atslēgas pagrieziens dzīvokļa klusumā
Divdesmit gadus veci puiši patiesi baidās no nopietnām attiecībām. Viņiem šķiet, ka ģimene ir neatgriešanās punkts – kaut kas līdzīgs kā ieslēgt sevi telpā, kur viss ir paredzams. Bet priekšā ir tik daudz iespēju, piedzīvojumu un kārdinājumu!
– Precēties? Jūs ko, vai pie reizes man jau būtu jāraksta testaments? – smējās mūsu kopīgais draugs Laimis, draugu kompānijā dzerot alu.
Un tad paiet divi gadu desmiti, un tas pats Laimis klusēdams sēž pie loga ar bēdīgu skatienu. It kā viņam ļoti pietrūktu mājās gatavotu vakariņu smaržas.
Četrdesmitgadnieku dzīves pārdomas: kad jautājumi parādās spogulī
Kādu dienu sēdēju ar draudzenēm kafejnīcā. Marta, kas strādā par mākleri, sacīja:
– Meitenes, vai esat ievērojušas, kā vīrieši pēc četrdesmit pēkšņi kļūst “pieradināti”? Vēl vakar viņi stāstīja, cik labi viņiem ir dzīvot vieniem, bet jau šodien viņi meklē savu īsto – saimnieci, dzīvesbiedri, atbalstītāju.
Visas dāmas māja ar galvu – katrai no viņām bija zināmi šādi vīrieši savā paziņu lokā.
Draudzenēm, kuras aktīvi staigā uz randiņiem, pavaicāiju, vai ir atšķirība starp 25 gadus veciem kavalieriem un tiem, kam pāri 40? Atbilde bija vienprātīga – milzīga atšķirība. Jaunieši piedāvā tikties ēdināšanas vietās, bet nobrieduši vīrieši jau otrajā randiņā gatavi uzticēt sava dzīvokļa atslēgas.
Klusums, putekļi un labsajūtas izaicinājumi bieži pavada vientuļa vīrieša ikdienu
Būsim godīgi. Kad vīrietim ir pāri četrdesmit, viņš atnāk mājās un ir… tukšums. Izlietnē trauku kalns, paklājs krāj putekļus, stūros zirnekļu tīkli, bet zeķes “dzīvo” savu dzīvi.
Galvenais ir miers un klusums. Nav neviena sarunu biedra, nav strīdu vai smieklu. Katrs pats rūpējas gan par ēdienu, gan mājas kārtību. Piegādātie ēdieni mēdz būt dārgāki un bez īpašas garšas. Mājas darbi nereti šķiet kā ikdienas pienākums.
Turklāt ķermenis sāk sniegt dažādus signālus:
Vīns? Pēc divām glāzēm jau dūc galva.
Neveiksmīgi pagriežoties uz ķeblīša, savelk muguru.
Lai atgūtos pēc dzīrēm, vajadzīgas vismaz trīs dienas.
Pēc darba spēks ir tikai TV pultij un dīvānam.
Bieži vien vīrieši dzīvo patstāvīgi un saskaras ar izaicinājumiem, kad nav neviena, kas atbalstītu ikdienas rūpēs.
Dzīvesbiedrenes atrašana tiešsaistes iepazīšanās laikmetā
Brīvajā laikā pāršķirstīju vīriešu profilus vienā no iepazīšanās portāliem. Lūk, kur slēpjas kontrasts!
Līdz 30 gadiem: “Izklaidēsimies bez saistībām”, “Gribu gaišas emocijas”, “Dzīve ir īsa, nē garlaicībai”.
Bet pēc 45 gadiem viens un tas pats: “Gribu ģimeni”, “Esmu gatavs nopietnām attiecībām”, “Sapņoju par uzticamu sievieti.”
Daži vīrieši izvirza tādus prasību sarakstus, ka šķiet, ka viņi ir sajaukuši iepazīšanās vietni ar HR platformu. It kā dāmas stāvētu rindā.
Jauns skatījums uz dzīvi vai vienkārši ērtības?
Uzgāju kāda 52 gadus veca vīrieša anketu. Viņš gandrīz nedzer, dažreiz strādā un dzīvo kopā ar māti. Prasības sievietei:
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
