Veslija māte viņu sita un pastāvīgi dēvēja par nekam nederīgu sprāgoni, novēlot, kaut dēls ātrāk nomirtu, savukārt, tēvs katru vakaru viņam lika veikt sarežģītus vingrinājumus, lai piespiestu dēlu staigāt normāli.
Kad Veslijs bija vēl zēns, viņu piespieda, izmantojot staigāšanas rāmi, apiet 10 apļus apkārt dzīvojamai istabai, šo vingrinājumu izpildīt viņam katru vakaru lika tēvs, lielākoties tas bija neizpildāms uzdevums. Ja tēvs zaudēja pacietību, viņš paķēra dēlu, aizvilka viņu uz vannasistabu un tur slīcināja viņa galvu spainī ar ūdeni. Veslijam bija arī patīkamas bērnības atmiņas, tās asociējās ar viņa vecomāti, kura, saprotot, ka bērns ģimenē pastāvīgi tiek pakļauts vardarbībai, uzņēmās rūpes par zēnu pati un nodrošināja to, ka viņš mācās Bērnu Spasticitātes asociācijas skolā, vecāki domāja, ka izglītības sniegšana viņam būtu pārāk liela izšķērdība.
Diemžēl viss labais kādreiz beidzas, neparedzētu apstākļu dēļ Veslijs atkal nonāca vardarbīgo vecāku aprūpē. Drīz pēc tam viņa vecāki bija apņēmības pilni par katru cenu likt viņam staigāt, tādēļ viņi parakstīja dēlu sarežģītas operācijas veikšanai. Pirms tam viņš spēja spert vairākus soļus pats, bet pēc ķirurģiskās iejaukšanās Veslijs palika nekustīgs un piekalts ratiņkrēslam uz mūžu. Redzot, ka dēls kļuvis par vēl lielāku slogu, tēvs un māte pakļāva viņu vēl lielākai psiholoģiskai un fiziskai spīdzināšanai nekā iepriekš.
Kādā brīdī dzīve kļuva neizturama, tādēļ Veslijs nevis vienu, bet gan četras reizes centās atņemt sev dzīvību. Viņš pats apgalvo, ka Dievs viņam vēlāk devis spēku pārciest mokas un kļūt par iedvesmu citiem cilvēkiem, kuri domā, ka dzīve tiem vairs neko nespēj piedāvāt.
Veslijs centās sevi finansiāli nodrošināt, uz ielas pārdodot salvetes, tas notika pirms septiņiem gadiem un tieši tad viņam izdevās atrast savu mūža mīlestību. Ar sievu viņš iepazinās internetā un lielāko daļu ikdienā nopelnītās naudas viņš iztērēja, lai iegādātos mobilā tālruņa atjaunošanas kartes un spētu viņai piezvanīt. Vēlāk Veslijs devās uz Filipīnām un atveda savu mīļoto sievieti uz Singapūru. Pirms pieciem gadiem viņi apprecējās.
Pēc neskaitāmu grūtību pārvarēšanas viņa dzīve kļuva labāka, tādēļ Veslijs vēlējās dalīties savā pieredzē ar citiem cilvēkiem. Viņš gribēja dot citiem cerību un mācīt, ka nekad nedrīkst zaudēt ticību. Ja viņš spēja to paveikt, tad to var arī jebkurš cits cilvēks.
Lasi vēl: Dziednieks Daugavietis iesaka, kā tikt ārā no „apburtā” neveiksmju loka
Labākais veids, kā pastāstīt šo stāstu bija uzrakstot grāmatu, tomēr visu rakstzīmju pierakstīšana bija teju neiespējams uzdevums. Veslijam atkārtoti izdevās pierādīt, ka nekas nav neiespējams, viņš piecu gadu laikā uzrakstīja grāmatu “Kā par spīti visam atrast laimi”, vīrietis katru vārdu uzrakstīja pats, izmantojot vien labās kājas lielo pirkstu un planšetdatoru. Šī grāmata Singapūrā esošajā Google birojā izdota 23. augustā.
“Es vēlos pastāstīt cilvēkiem, ko esmu piedzīvojis. Es vēlos iedvesmot citus, it īpaši tos, kuru ģimenēs ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Nepadodieties, jo ja es būtu padevies, manis šeit vairs nebūtu,” saka Veslijs Vī.
Veslijs sapņo par bērna adoptēšanu kopā ar savu sievu, kā arī viņš cer, ka kādu dienu viņa ģimenei varētu piederēt apavu veikals.
Avots: odditycentral.com