Lekciju laikā pasniedzēja stāstīja stāstu par avarējušu laineri. “Uz klāja atradās kāds precēts pāris, kuram izdevās tikt līdz glābšanas laivai, bet diemžēl tur bija tikai viena vieta. Pēkšņi …
Uz kuģa klāja atradās kāds precēts pāris, kurš varēja tikt līdz glābšanas laivai, taču diemžēl bija tikai viena vieta, kur viņus novietot. Vīrs pēkšņi atgrūda sievu un pats iekāpa laivā. Un pirms nāves viņa sieva viņam kliedza pēdējo frāzi.
Šeit skolotāja apstājās. “Ko jūs domājat,” viņa jautāja. – Kas tā bija par frāzi? Lielākā daļa studentu uzreiz teica: “Es tevi ienīstu!” vai “Cik akla es biju!”. Tad skolotāja pievērsa uzmanību zēnam, kurš visu šo laiku sēdēja un klusēja.
LASI VĒL: Es nokļuvu slimnīcā, kur man blakus gulēja kundze gados. Es raudāju, kad sāku runāt ar viņu
“Kā jūs domājat, ko viņa teica?”
“Es domāju, ka viņa teica:” Rūpējies par mūsu bērnu! ”
Skolotāja bija pārsteigta un jautāja zēnam, vai viņš zina šo stāstu.
Puisis paraustīja plecus un atbildēja, ka dzirdējis tikai to pašu, ko viņa māte teica tēvam pirms nāves.
Skolotāja cerēja, ka neviens nepamanīja, ka viņas acis ir mitras. Tātad, stāsts tuvojas beigām. Vīrietis nokļuva mājās un audzināja meitu viens pats. Daudzus gadus vēlāk, kad viņas tēva nebija, kārtojot viņa lietas, meitene atrada viņa dienasgrāmatu, kurā viņa lasīja sekojošo:
“Viņai jau bija briesmīga slimība, kad mēs devāmies ceļojumā. Nebija atlicis ilgi dzīvot. Dievs, es vēlos, lai es viņas vietā noslīktu, bet meitas labā es to nevarēju. Es viņu varēju atstāt tikai okeāna vidū. “. Šeit stāsts beidzās, klase klusēja.
No bērnu acīm skolotāja redzēja, ka stāsts viņus dziļi aizkustināja un ka šodien viņi pirmo reizi saprata, ka tāpat kā labais ne vienmēr ir laba slēpts, tāpēc ļaunuma nodevība ne vienmēr dzīvo ļaunuma aizsegā.
Tāpēc nekad nevajadzētu virspusēji vērtēt cilvēkus. Mēs droši vien neko daudz par viņiem nezinām. Rūpējieties viens par otru un neaizmirstiet par savu ģimeni!
[…] Lasi arī: Vīrs pameta sievu mirt uz grimstoša kuģa, bet pats iekāpa glābšanas laivā. Kad uzzināju ieme… […]