— Tāpēc, ka tā ir mana dāvana, — es lēnām noliku žurnālu uz galdiņa un cieši paskatījos viņam acīs. — Un es ar savu personīgo dāvanu drīkstu rīkoties tieši tā, kā pati vēlos. Šobrīd es esmu nolēmusi to vienkārši kolekcionēt kā inženiertehniskas domas pieminekli.
Ja tev šķiet, ka grīdas mūsu mājā ir kļuvušas par netīru, šis brīnišķīgais vācu brīnums ir tavā pilnā rīcībā. Pedālis darbojas izcili, un mikrošķiedra uzsūc visu. Izmēģini, varbūt tev kā tehniskam cilvēkam tas tiešām sniegs gandarījumu.
Uldis apklusa, burtiski sastingstot virtuves vidū. Es redzēju, kā viņa sejā neizpratni nomaina apjausma.
— Tu man mēģini kaut ko pierādīt? Tas ir kaut kāds dīvains atriebības gājiens dāvanas dēļ? Sabīne, tas taču ir bērnišķīgi!
— Nē, Uldi, tā nav atriebība. Tā ir vienkārša robežu novilkšana un godīgums pret sevi. Tu man uzdāvināju darbu, nevis dāvanu. Tu ar šo pirkumu skaidri nodefinēji, ka mana galvenā vērtība un funkcija šajā mājā ir tīras grīdas un spodrība.
Es nolēmu no šī “amata” aiziet uz nenoteiktu laiku. Es esmu tava sieva, es esmu sieviete, kura mīl pavasari, kura grib aiziet uz teātri vai vienkārši justies novērtēta par to, kas es esmu, nevis par to, cik tīri es māku izberzt stūrus.
Es neesmu bezmaksas apkopēja, kurai svētkos vajag dāvināt profesionālu inventāru. Ja tu gribēji atvieglot mājas kopšanu, tu to varēji nopirkt jebkurā parastā otrdienā, nevis pasniegt kā svētku dāvanu man dzimšanas dienā.
Rezultāts, ko negaidīju pat es pati
Tajā vakarā lielā tīrīšana tā arī nenotika. Uldis staigāja pa māju nerunīgs un domīgs, bet pie spaiņa un lupatas tā arī nepieskārās – vīrieša lepnums vai spīts neļāva. Tomēr atmosfēra bija mainījusies.
Pēc trim dienām, kad putekļu kārta uz mēbelēm jau kļuva par nopietnu traucēkli, pie mūsu durvīm piezvanīja sveša, enerģiska sieviete darba apģērbā ar savu somu. Uldis klusējot, bez liekām diskusijām, bija nolīdzis profesionālu uzkopšanas firmu, kas reizi nedēļā savedīs māju kārtībā.
— Lai tīra tie, kam tas ir darbs, ja jau es biju tik neiejūtīgs, — viņš nomurmināja vakarā, izvairoties no mana skatiena, bet es jutu, ka viņa balsī vairs nav aizkaitinājuma, tikai tāds kā samulsums.
Grīdas mazgāšanas komplektu viņš pēc tam klusām aiznesa atpakaļ uz veikalu. Par atgūto naudu un, kā es nopratu pēc cenas, vēl krietni piemaksājot no saviem krājumiem, viņš man pasniedza nelielu aploksni. Tajā bija ielūgums uz SPA nedēļas nogali kādā no skaistajām Kurzemes muižām ar visām procedūrām un vakariņām sveču gaismā.
Viņš vienkārši nolika to uz galda un klusi noteica: “Piedod, Sabīnīt. Es laikam tiešām pārāk ilgi biju skatījies uz pasauli tikai caur inženiera acīm.”
Kopš tās dienas mājokļa tīrība vairs nav tikai mans “klusais un neredzamais pienākums”. Reizēm ir nepieciešams šāds radikāls “itāļu streiks”, lai vīrietis pamanītu, ka kārtība mājās nav pašsaprotama dabas parādība, bet gan milzīgs resurss.
Un dāvanas… dāvanas tagad ir par mani, nevis par mājas darbiem.
Kā jūs reaģētu uz šādu “noderīgu” dāvanu? Vai piekāptos vai tomēr parādītu raksturu un novilktu robežu?
